Kā Ārčijs brauca Troju lūkoties

Šorīt atgriezos no divu dienu izbrauciena uz (kā tas mums bija pasniegts) leģendām apvīto seno Troju. Kā man gāja? Nu lūk, par to arī būs šis stāsts, tamdēļ iekārtojies ērti, sagatavojies lasīt maķenīt neloģisku tekstu, paķer kādu tējas krūzi un uzkodas, un ķeries pie peles (vai - lai nevienu nediskriminētu - skārienpaliktnīša).

Bija drūms un lietains Piektdienas vakars. Lija lietus, bija nedaudz drēgns, tomēr manī un manos ceļa biedros valdīja piedzīvojumu gars - galu galā, dosimies taču uz Čanakkali, kuras tuvumā esot tā pati Troja, kuru ar koka zirgu piesmēja. Mums cieši bija piekodināts ierasties 20.00 vakarā un nekavēt ne mirkli, lai nepaliktu gribot. Tā nu mēs arī laicīgi ieradāmies tur, no kurienes sākās mūsu ceļš - pie peldbaseina. Un ziniet - labi, ka tā, jo jau desmitos vakarā mēs veselu desmit autobusu sastāvā pametām Ankaru. Knapi divas stundas vien pagāja. Eiropieši nebijām daudz - vien desmit,  un vēl apmēram tik vai nedaudz vairāk bija biedru no tālām Austrumu zemēm - Korejas un Taivānas. Mūsu sirdis vēl vairāk priecēja ziņa, ka neviens no turkiem, kas runā gan vietējā, turku, mēlē, gan visu zemju kopējā, angļu, ar mums ceļā nedosies. Tas nozīmēja vien to, kas būs jāpaļaujas vien uz savām mēļu zināšanām.

Kad pienāca nakts vidus, sapratām, ka vairs neesam Āzijā, bet gan Eiropā. Par to liecināja vairākas zīmes, bet visvairāk GPS. Kad pulkstens nāca 9 no rīta, bijām klāt tai vietai, kur ēdām brokastis. Jauku sviestmaizi ar desiņu. Žēl veģetāriešu. 
Nu izrādījās, ka mēs devāmies uz Gallipoles pussalu, kur turki savulaik Pirmajā pasaules karā esot angļus un frančus situši un kur tautas vadonis Ataturks pirmo reizi vadījis savus ļaudis pretī uzvarai. Neko ļaunu nenojauzdami klausījāmies kā gids mums nesaprotamā mēlē par to stāsta, bet šķita, ka drīz vien dosimies pāri Dardaneļu šaurumam uz Āzijas pusi. Bet nekā, saule jau gāja uz rietēšanu, bet mēs joprojām klīdām pa vieniem kapiem pēc otriem. Skats gan jauks, kad redzējām kā mūsu Austrumu biedri vēlējās sevi iemūžināt ik katrā vietā - vai tas piemineklis bij' vai kaps. Arī paši bijām tūristu apskates objekts. Kādas turku valodā runājošas meitenes uzrunāja Eiropas bariņu un jautāja vai varot nobildēties ar mums. 

Bet tūristu šeit bija tiešām daudz. Tik daudz autobusu vienuviet savā mūžā redzējis nebiju. Kas zina, kad atkal redzēšu. Tamdēļ arī dažam gadījās pazaudēt mūsu jaukos grupas vadoņus, kas mēdza mums saprotamā valodā pateikt cik mums laika dots, lai apskatītu objektu. 

Arī pusdienas mums deva. Kārtīgu puskukuli baltmaizes ar salātlapu un ko kotletēm līdzīgu pa vidu. Veģetāriešiem šī diena bija patiesi skumja, bet viss tomēr dzīvē izlīdzinās. Par to gan vēlāk.

Tā nu jāsaka, ka pirmā diena diez ko aizraujoša nebija, bet nevar noliegt - dabas un citi skati bija visnotaļ krāšņi. Interesanti vērot citu pasaules daļu pāri nelielai ūdens strēlei (Dardaneļu šaurumam). Vēl interesantāk atrasties uz prāmja starp Eiropu un Āziju brīdī, kad saule lēnām sāk rietēt. Un ap prāmi kaijas,bet uz prāmja tūristi (tipiskais tūrists ir viena riebīga suga). Kad tumsa bija pārklājusi zemi, sasniedzām viesnīcu. Karte teica, ka to no 3 pusēm ieskauj jūrā, bet bija tik tumšs, ka to vien dzirdējām, bet redzēt vis nevarējām. Viesnīcā, kā jau Turcijā pieklājas, meitenes no zēniem atšķīra. Lai nespēlē kārtis pa naktīm. Tā nu mēs arī aizgājām gulēt - skatoties turku bērnu pārraides.

Kad pienāca rīts, sapratām, ka nu reiz paēdīsim brokastis ar skatu uz Egejas jūru. Un pāri jūrai, vieglā dūmākā ietīta, bija manāmi kādas grieķu salas kalni. Šajā laikā arī izmisīgi centāmies noskaidrot, cikos dosimies prom meklēt jaunus piedzīvojumus. Viens teica desmitos, cits vienpadsmitos, cits divpadsmitos. Laikam jau tam pēdējam bija lielāka teikšana, jo ap to laiku arī braucām tālāk.

Sestdienā pirmais apskates objekts bija kāds viduslaiku ciemats, kas ieskāva senas romiešu pilsētas paliekas. Diemžēl turki pazuda tulkojumā un pateica mums, ka laiks ir vien pusstunda. Domājuši bija gan stundu. Aizgājām līdz pilsētas ieejai, secinājām, ka laiks tā vien ir, lai atgrieztos autobusā un nācām atpakaļ. Pa ceļam gan piestājām pie Aristoteļa statujas un, lai piešķirtu vīram viedāku skatu, uz galvas uzlikām varen nopietnu cepuri. Viedais Aristotelis tam neiebilda.

Pēc tam devāmies turp, kur grieķi esot varenu joku izstrādājuši - iesūtījuši pilsētā koka zirgu. Jā, ieradāmies Trojas paliekās. Un tagad tā. Vai atcerieties kā par pusdienām runājot teicu, ka dzīvē viss izlīdzinās? Šodien gavilēja veģetārieši, jo pusdienās bija vesels puskukulis baltmaizes ar vareni plānu siera šķēli un divām gardām gurķa šķēlēm. Tik tiešām - viss ir taisnīgs.
Par Troju runājot, liela bija mūsu vilšanās, kad uzzinājām, ka mums dotas vien 30 minūtes, lai apskatītu šo leģendāro vietu. Vēl lielāka vilšanās bija, kad secinājām, ka Trojas zirgs, tas pats, kur pirms gadu tūkstošiem tika ievilkts pilsētā, esot lūdzis, lai viņam atjauno vēdera dēļu apšuvumu, tamdēļ skatītāju acīm nav pieejams. Un to var arī saprast. Ja man būtu rētains vēders, es arī negribētu, lai kāds to redz.
Kopumā jāatzīst, lai gan redzamas vien drupas (un arī tām pašām sanāca vien izskriet cauri), pilsēta šķiet bijusi tik tiešām iespaidīga. Radīja interesi palasīt par tās vēsturi (jo uz vietas palasīt informatīvās zīmes nebija laika, heh)

Tā kā šīs vietas apskatei bija dots tik īss laika sprīdis, tad secinājām, ka tas tik tāpēc, lai veiklāk tiktu mājās.
Bet nē. Mums bija dotas veselas trīs stundas, lai apskatītu Čanakkales pilsētu. Stingri tikai piekodināts neierasties ne minūti vēlāk, jo astoņos autobuss braukšot prom. Pēc tāda barga brīdinājuma stingri pievērsāmies saviem pulksteņiem. Tā nu devāmies iekšā šajā mazajā, bet dzīvīgajā Dardaneļu šauruma piekrastes pilsētā. Tai bija savs tirgus ar veltēm, kas lika domāt, ka esam pārsimts gadus senā pagātnē. Tāpat tai bija arī pils, kas bija jau slēgta, jo vakars nāca. Pie pašiem pils vārtiem, tos sargādams braši stāvēja kafijas automāts, savukārt pils priekšu ieskāva parks. Kas parkā? Visādi brīnumi, kas tikuši izmantoti karā - torpēdas, ložmetēji. Un nevar arī nepieminēt brīnišķīgo keramikas veidojumu, kurā attēlots Ataturks, kas kā saule apspīd turku floti un ved to pretī uzvarai. Interesanti - neviens viņu tad īsti vēl nezināja, bet viņš jau spīdēja. Protams, bija arī kārtīga šī vīra statuja, kurā pie viņa nāves gada atzīmēta bezgalības zīme. Skaisti, bet es joprojām to nespēju pārtraukt salīdzināt (un piedodiet man par to) ar padomju propogandu. Šķiet maķenīt par traku.

Lai nu kā, pametuši parku devāmies pastaigā pa promenādi un drīz sasniedzām arī pulksteņtorni. Te nu sākās pierādījums tam, kad zivju ēšana ne pie kā laba nenoved.Tā kā Eiropas ļaužu bariņš nespēja sadalīt nedz to, cikos tikties, lai kopīgi dotos uz autobusu, nedz to, kur ēst, tad es devos vientuļā pastaigā tur, kur valda mazāk stresa - tālāk pa promenādi, kamēr pārējie devās ēst zivju brīnumus. Un tā nu sanāca, ka no tiem eiropiešiem, kas ēda zivis, neviens neredzēja nedz piemīlīgo jahtu ostu, nedz arī Trojas zirgu. Šis gan nebija īsts, toties šo varēja redzēt. Turklāt šo zirgu varot redzēt arī 2004. gada filmā "Troja". Un tā nu sanāca, ka es biju vienīgais, kas šos brīnumus redzēja un var par tiem jums tagad pastāstīt. Morāle - neēdiet zivis, tad, kad nav īstais laiks, lai ēstu zivis.

Tā kā nāca jau laiks, lai dotos prom, devāmies uz autobusu. Gribējām jau kā plānots astoņos doties mājup, bet, kur gadījās, kur ne, noteiktajā laikā autobusā bija vien Eiropas un tālo Austrumu ļaudis. Bet ilgi nemaz pārējos gaidīt nenācās. Jau deviņos vakarā, vien stundu vēlāk kā plānots, visi bija klāt un devāmies mājup, lai braši nolaistu galvu pusastoņos no rīta ierastos mūsu pašu dzīvoklī.

Tāds nu ir stāsts par šo ceļojumu. Es pats tur biju, cītīgi visu dokumentēju un ar vieglu prātu pasmīnēju par visām sīkām ķibelēm.

Asaru gāze fakultātē

Laba diena

Tie kas ar mani kontaktējās pēdējās dienās iespējams dzirdēja mani sakot, ka nekas īpašs pēdējā laikā nenotiek, tikai eju uz universitāti. Šodien tas mainījās.

Tātad pēc turku valodas nodarbībām Ankaras centrā es un Liene devāmies uz Universitātes kompleksu, kurā atrodas arī mūsu fakultāte. Jau ieejot fakultātē bija manāma burzma, bet nekas īpašs. Apmēram 13.30 ieradāmies kino lekcijas telpā. Mirkli vēlāk sajutām asu kņudināšanu elpceļos. Drīz vien izskaidroja - asaru gāze. Apmēram 5 minūtes vēlāk sākās neliels haoss, īsti nesapratām, kas notiek, bet paskatoties pa logu redzējām palielu skaitu ar policistiem ar vairogiem rokās. Vēl pēc mirkļa sākās bļaušana fakultātes iekšienē. Mūsu ERASMUS koordinatore pamanīja mūs un ievilka savā kabinetā, kad arī izskaidroja mums situāciju. Rīt gaidāmi lieli pavasara Kurdu svētki. Šodien kurdu studenti uzsāka protestu universitātes kompleksa teritorijā, kādā brīdī studenti esot uzbrukuši apsargiem. Drīz pēc tam izsaukta policija, kas lietoja asaru gāzi. Asaru gāze lielā daudzumā piepildīja visas fakultātes telpas. Gaiteņos iziet bija neiespējami apmēram stundu, tur visu laiku varēja dzirdēt kliegšanu un cilvēku skriešanu. Reizi mēģinājām pamest ēku, bet nepagāja pat 10 sekundes, kad bijām atpakaļ pie kabineta durvīmar degošām acīm un klepojot.

Kad beidzot izdevās izskriet no fakultātes, secinājām, ka vairāki studenti ir paģībuši gāzes dēļ. Pie fakultātes ieejas joprojām atradās nikns studentu bars, bet ap visu kompleksu lielā skaitā ir izvietojusies policija. Neviens netiek laists ne iekšā ne ārā. Viens mirklis bija ļoti neomulīgs, kad pamanījām, ka pie universitātes esošais niknais studentu bars sāka virzieties policijas virzienā, tieši turp, kur ātrā solī devāmies mēs. Laimīgā kaŗtā policisti pašķīrās, izlaida mūs cauri un tikpat ātri atkal noslēdza izeju. Lekcijas protams atceltas gan šodien, gan, visticamāk, arī rīt.

Katrā ziņā jauna pieredze un tagad es zinu vēl vienu lietu, kas man nepatīk - asaru gāze.

Bet citādi viss ir jauki. Ārā +15 grādi, saulīte, ābeles un ķirši zied, kokiem plaukst lapas.

Lai jums jauka diena.

P.S.Pieļauj, ka rītdien varētu būt masveidīgāki protesti. Tad jau redzēs.

Neticamie piedzīvojumi Kapadokijā

Sveiki dārgie

Te nu es esmu, paŗmaiņas pēc kaut ko uzrakstot. Kamdēļ tā? Jo līdz šim īsti nebija, ko rakstīt. Gluži vienkārši pie turkiem viss notiek tik lēni, ka lekcijas sākās vien šonedēļ. Bet ne par to šis stāsts. Šis stāsts būs par to, kā es braucu uz Kapadokiju. Iz persiešu valodas - skaisto zirgu zemi. Zirgus gan īpaši nemanīju, iespējams kebabos pārstrādāti (pastāstiet to Latvijas PVD). Lai stāsts būtu vieglāk apjēdzams - galerijā ir arī bildes iz šī ceļojuma.

Īsumā sanāca tā. Universitāte piedāvāja ERASMUS studentiem braukt ekskursijā. Un kāpēc gan ne. Tā nu piektdienas vakarā iekrāvu somā peldbikses un upeņu balzāma pudeli, uzliku galvā savu jauniegūto cepuri un devos uz izbraukšanas punktu. Tas bija tieši vienos naktī un tas bija...bārs. Lieliska vieta, kur satikties.

Nebija pat pusseptiņi no rīta, kad jau bijām sasnieguši viesnīcu nekurienes vidū. Apkārt vien mazas būdiņas un grausti. Viesnīcas tāpēc, ka tur atrodas termālie avoti. Tūristiem neko vairāk nevajagot. 

Nu ja. Pāris stundiņas pasnaudām, ieņammājām brokastis un devāmies ceļā. Pirmais mērķis - klinšu pilsēta. Vieta, kur savā laikā patvērušies kristieši. Jāatzīst - diezgan iespaidīgi. Arī sienu gleznojumi saglabājušies. Vienā esot attēlots svētais YOLO (vai vismaz es tā dzirdēju, neesmu drošs). Te arī ieguvu savu turku ģimenes foto.

Pametot šo apskates punktu, uzsākām spēli. Katram ekskursijas dalībniekam tika iedalīta kārts ar cita dalībnieka vārdu. Un ne to vien. Tur bija norādīta ķermeņa daļa, kas jānobučo, lai šo spēlētāju izslēgtu no spēles kā arī ģeogrāfiskā vieta (viesnīca, Kapadokija vai autobuss). Šī spēle turpmāk cilvēkiem lika ieturēt distanci citam no cita...

Tālāk devāmies uz Kapadokijai raksturīgajiem kalniem. Nu tādiem, kas izskatās kā sēnes. Gids uzzīmēja to rašanās shēmu, kuru man pēc tam laipni izskaidroja Liene.

Pa vidu ieņammājām. Samaksā - un ēd cik gribi. "Es maksāju - es ēdu", teica Artis un iekrāva trešo porciju. Un padomāju - ja visi ēstu tik daudz cik es, tad šis galīgi nebūtu izdevīgs biznesa plāns.

Arī podus viņi te ražo. Tiesa - latgaļu podniekiem netur līdzi. Kāda meitene mēģināja veidot podu. Viņai gan sanāca, kas vairāk līdzīgs, emm, teiksim Kapadokijas kalniem.

Pēdējais punkts pirms atgriešanās viesnīcā bija skatu punkts. Apstājāmies, pabildējāmies un devāmies prom.

Par viesnīcu komentāru nebūs. Tur bija karsti baseini, tas bija patīkami.

Nākamajā dienā visi aizdomīgi lēni piecēlās. Lielai daļai galīgi nebija apetītes. Nu jūs jau saprotiet. Labs miegs.

Tad nu devāmies tālāk. Uz pazemes pilsētu. Man tur nepatika. Protams - interesanti ielīst tur. Un jauki, ka cilvēki, tur kādreiz dzīvoja, bet es nudien nespēju saprast kamdēļ viņi to izraka pilnīgi nedomājot par normāla auguma cilvēkiem. Tādiem kā es.

Pēdējais apskates objekts - milzīgs, dziļš, skaists un baiss kanjons. Tā kraujās izcirstas gan dzīvojamas telpas, gan baznīcas (tiešām skaistas!). Tā apskatei man prasītos visu dienu, tamdēļ tā stunda ar astīti šķita stipri par maz. Reizi gan paspēju savā nodabā noiet nost no tūristu takām, lai pakāptos pa akmeņiem maķenīt augstāk. Un nevīlos - redzēju skaistāko panorāmu tajā dienā. Un citi ļaudis no turienes izskatījās tādi maziņi. Kā tur tiku - nezinu. Kā tiku atpakaļ - ar nē, bet bija tā vērts.

Tādi nu bija mani piedzīvojumi īsumā, bet ja ir vēl kādi jautājumi - es uz tiem varu atbildēt, tādējādi papildinot stāstījumu.

Citās ziņās. Sākās lekcijas. Ļoti interesanti pagaidām, žēl tikai, ka viss tik lēni kārtojas.\

Un ārā silti. Vakar turpat vai 20 grādi bija. Tā kā dzīvojam mājas augšējā stāvā (dzīvoklis ir 4. un 5'stāvā). tad mums ir arī jumta terase uz kuras tīri labi var sauļoties un dzert sulu.

Pagaidām visu labu :)

Stambula - Ankara

Esmu ieradies dzīvoklī un beidzot došos čučēt. Kad modīšos, varēšu uzsākt pastāvīgas dzīvesvietas meklējumus

Rakstot šo ierakstu (apmēram 6.00 no rīta), atrados Ankaras autoostā, kafejnīcā, kurā jau pirms diviem gadiem ar astīti esmu pabijis. Iebraucām maķenīt ātrāk kā bijām gaidījuši (nedaudz pēc pieciem). Gaidījām, kad mūs no šejienes aizvāks uz dzīvokli.

Nolaižoties naksnīgajā Stambulā varēja vien apbrīnot pilsētas apmērus, ko iezīmēja nebeidzamas gaismas, zeltainās stīgas, kas caurvija pilsētu (lielceļi) un tilti. Prieks par Lieni, kurai būs „daudz skaistu bildīšu”.

Līdz brīdim, kad pametām Stambulas lidostu, nekas īpašs nenotika. Vien varu teikt, ka šajā un turpmākajos manos ierakstos ir iezīmējušies pirmie galvenie varoņi – es pats, Liene un Anna. Tādējādi šis brauciens jau ir maķenīt vieglāks kā mans pirmais Turcijas iekarošanas mēģinājums, kad to darīju piiilniiigiii vieeens.

Atgriežoties pie stāstījuma, jāsaka, ka pirmā interesantā padarīšana (vismaz man) bija iziešana no Stambulas lidostas. Līdz šim ārpus tās nebiju bijis. Bet ko tur daudz – iegādājām metro žetonus, iekāpām metro un laidām uz autoostu, kur veiksmīgi arī izspiedāmies no tā ārā. Te arī sākās pirmais kultoršoks Annai, kura vienīgā no mūsu trijotnes Turcijā līdz šim nebija bijusi. Tas gan ir tikai sākums.

 Līdz ko nokļuvām autoostas teritorijā, nepamanītas nevarēja palikt divas lietas – kebabi (neatturējāmies un noņammājām, sasodīti labs bija) un vīri, kas uzmācīgi prasīja, kurp dosimies un izmisīgi centās palīdzēt. Iespējas no tiem atkratīties – gandrīz nekādas, tomēr arguments, ka tev biļete jau ir kabatā, var palīdzēt. Autoostā nepameta doma – kas tovakar notika Stambulā? Gar autoostu, skaļi bļaudami, Turcijas karogiem rotātās mašīnās, vairākas reizes pabrauca jauniešu bari. Tāpatās, kādam autobusam izbraucot no autoostas, dumusvecei kūpot , kāds jauniešu bars diezgan pabriesmīgi nobļāva Turcijas himnu. Tātad – vai gadījumā tajā vakarā nespēlēja Turcijas nacionālā futbola izlase?

Autobusi, protams, lieliski. Katrā sēdeklī  TV (nakts vidū ne visai aktuāli) un plašums tāds, ka pat es varēju relatīvi ērti pačučēt.

Pagaidām nekā cita, ko pateikt īsti nav, ja vien neieslīgstu galējās detaļās.

P.S. aizdomājos. biju domājis nevis "tiksimies Turcijā", bet gan "tiksimies Jūnijā".

"Klass" - par godu

What is hounor? I guess we are talking about something else.

We say "this sucks" or "this blows".

We don't say "honour".


Jā, šim pienāktos iet pie filmu apskatiem, bet necēlās roka uzrakstīt pilnīgi bezpersonisku un lakonisku filmas aprakstu. Par ko es runāju? Par igauņu filmu "Klass" jeb "Klase" vai "The Class".

Iesākumam īss ieskats filmas sižetā.

Joosep ir klases atstumtais zēns. Pret viņu emocionālo un fizisko vardarbību veic ikviens klasesbiedrs. Viss mainās, kad kāda dienā ne gluži plānoti iejaucas Kaspar. Un tad tas sākas. Aizstāvēt kādu citu ir goda jautājums. Nenoliekt galvu varenākā priekšā - principa jautājums. Pat tad, ja tā cena ir attiecības ar meiteni, kas dārgāka par visu, un zaudēta vieta klases hierarhijā. Un lai arī stiprākais šķiet uzvar - visam ir sekas.


Ar ko lai sāku. Laikam ar to, ka šī ir filma, kuru ir vērts redzēt katram, kurš ir ticis pazemots. Katram, kurš ir kādu pazemojis. Katram, kurš ir redzējis kādu tiekot pazemotam, bet ir vienaldzīgi vai ar prieku vērojis to. Ir grūti rakstīt neizplūstot sīkās detaļās par redzēto. Patiesībā rakstot es joprojām esmu šokēts un iespaidots par redzēto. Reti filmās gadās redzēt tik spēcīgi parādītu ikdienu, attiecības starp skolas biedriem, hierarhiju skolā, vienas rīcības izraisītu pasaules apgriešanos kājām gaisā. Var jau runāt, ka filmā viss ir pārāk spilgtos toņos, taču nav noliedzams, ka kas tāds nevar atkārtoties citur. Jo ar sekām ir jārēķinās.  Ne tikai šādās situācijās, bet arī citos dzīves gadījumos.  Vienmēr.

Kapēcesvairsnegribudzīvotuzšīsplanētas

Patiesībā oriģinālā šis raksts tapa t.s. "offlaina" blogā jeb citiem vārdiem uz piezīmju blociņa lapas. Nācās secināt, ka ir ellīgi daudz iemeslu, kuru dēļ es vairs negribētu dzīvot uz šīs pasaules. Tad nu jums īss ieskats tajā, ko var izdarīt ne visai aizraujošas lekcijas un vēl jo mazāk aizraujošas turku filmas (ar slēptu norādi draņķīgu pornogrāfiju, un iespējamām norādēm uz transvestītiem)laikā. Patiesībā gan jāatzīst, ka tie vairāk ir vien kaitinoši un pat ne īpaši sīkumi (vai cilvēki, vai priekšmeti), bet kaut kā man vajadzēja tam visam piešķirt dramatisma efektu. Tad nu iekārtojieties ērtāk un centieties nekļūt īpaši īgni saskatot līdzību ar sevi. Galu galā nevienu citu, izņemot sevi, jūs tur nevariet vainot.

Tātad kāpēc es vairs negribu dzīvot uz šīs planētas:

-Katrs, kurš paņem rokās "stilīga" paskata fotokameru sauc sevi par profesionālu fotogrāfu
-Cilvēki, kuri uzskata, ka ko vērta ir vien Rīga un rīdzinieki
-Neizpratnes pilna seja, kad tu ieminies viņiem par tādām grupām kā "the beatles" vai "queen"
-skaistu dziesmu sagraušana pieliekot klāt draņķīgus dabstepa vai vellszinkāvēl ritmus (neattiecas uz retajiem gadījumiem, kad dziesma tiek uzlabota)
-"Zelta ķepa" (nu saki čau)
-Kaimiņš,kurš sešos no rīta veic skaļus remontdarbus
-Sievietes, kuras ģērbjas tā, ka mašīnas uz ielas piestāj blakus un vadītāji jautā "cik?" un uzskata, ka tas viņas padara pievilcīgas
-reiz vīri sasveicinoties noņēma cepuri, tagad izņem austiņas no ausīm
-kādreiz komiksos bija donalds daks - tagad tava mamma
-tante, kas ntos gadus dzīvo Latvijā, bet vienīgais, ko viņa var pateikt ir "ес несапроту"
-Lauris Reiniks, kurš joprojām nav ierakstījis "es skrienu" latgaliski. Pat turciski ir =/
-mazais nīdējs, kurš, lai ko tu darītu, to komentēs iznīcinoši un iesaistot 5 lamuvārdus 7 vārdu garā teikumā.

Nē, tomēr man šī planēta patīk. Jūs, iemeslu vaininieki meklējiet citu ^^

Bet vispār dzīve ir jauka. Es pat jums varu izstāstīt vēl ko citu. Ja viss ies lieliski, tad pēc 10 mēnešiem es došos uz Turciju pavadīt pavasara semestri studējot Ankaras universitātē.
Un Lauris tiešām ir ierakstījis es skrienu turciski (skatīt raksta beigas).

Lai jums dzīve skaista un brieniet ārā paķert pavasari, pirms nav pienākusi vasara.

Mērfijisms un atgriešanās

Pēc ilgākā laika esmu nolēmis atdzīvināt šo vietu.
Galu galā domas kaut kur klusiņām jāizliek.
Starp citu vai ilglaicīga apsēstība ir tikai mirkļa vājums, vai arī kas vairāk?
Sasodīti kaitina nespēja pavēlēt sirdij.
Iesākumam pietiks.