Esmu es melis, jā. Un man mazdrusciņa kauns par to. Vispār man jau ir apnicis melot un izlikties. Nu piemēram laikam būs jābeidz izlikties, ka man patīk runāt citiem aiz muguras. Nu nepatīk man tā štelle, nav smuki tā darīt.
Vēl kādu laiku es izbaudīju turku uzmanību, kas vērsta pret mani. Ar laiku tā uzmanība sāka apnikt, bet turpināju saglabāt iespaidu, ka to izbaudu, ar mākslotu skaudību sakot, ka žēl, ka citi ārzemnieki dabū vairāk uzmanības kā es. Kamdēļ? Interesanti vērot cilvēku reakcijas uz šādām izdarībām. Bet nu šī samākslotība man jau ir apnikusi, bet neticēs jau neviens, ka man tas tiešām netīk.
Eh, pēkšņi ienāca prātā, ka viens gudrs vīrs ir teicis:"Kamēr manis nav klāt, viņi mani var pat nogalināt". Daļēji var sasaistīt ar jau uzrakstīto, ja nē - tad uzskatiet, ka tas te ir ne pa tēmu.
Turpinu cītīgi attīstīt savus mindfucking skilus - ja mani mēģina sāpināt ar vārdiem, tad es par atbildi vismaz pačakarēju prātu ar "spamu" jeb pilnīgi nederīgiem tekstiem. Apmulsums cilvēku sejās garantēts.
Vispaŗ es jūtos ideāli un šobrīd šķiet, ka manu garīgo nekas nevar sabojāt, jo ķibeles ap darbu vairs neņemu par pilnu. Tagad mums ir citi emo un man prieks par viņiem. Līdzjūtības nav. Galu galā pasaulē ir daudz lietu apr ko priecāties. Par to, ka debesis ir zilas, par to, ka esmu vesels. Arī par to, ka dzīvot ir ellīgi forši.
nu re, esmu uzrakstījis ellīgi nesakarīgu ierakstu, ar ārkārtīgi dziļu domu. Patiesībā būtu bijis vienkāršāk, ja šo visu izklāstītu plašāk nevis paŗis teikumos, bet tik daudz laika nav. Savējie tā kā ta'vai nu sapratīs vai uzzinās
Visu labiņu, tiekamies pēc 35 dienām ^^
pirmdiena, 2010. gada 27. decembris
trešdiena, 2010. gada 22. decembris
Citādi Ziemassvētki
Ārā šobrīd ir +17 grādi un ir izzudušas jebkādas cerības uz baltiem Ziemassvētkiem. Arī Ziemassvētku sajūtu ir ļoti grūti dabūt, taču brīžiem kaut nedaudz tā parādās. Neko vēl neesmu saplānojis svētkiem, bet nekas jauks nespīd. Citā brīvprātīgo organizācijā, kur arī ir viena meitene no Latvijas, Ziemassvētku vakarā rīko baļļuku un mēs visi esam ielūgti, bet es to laikam izlaidīšu. Iemesli?
1.negribas maksāt 30 liru (nedaudz vairāk kā 10 latu) dalības maksu, lai arī ēdieni un dzērieni būšot nodrošināti. ANyway, summa ir astronomiska un zinu, ja nāktu ar groziņiem, līdz tādai summai neaizvilktu
2.lai arī tur būs daudz eiropiešu, visticamāk skanēs turku mūzika, labākajā gadījumā ārzemju, bet ne Ziemassvētku. tas nozīmē, ka no Ziemassvētkiem tur nebūs ne smakas
3.kāda, sasodīts, tusēšanās Ziemassvētku vakarā, kas aprasti ir kluss un mierīgs vakars ģimenes lokā (vismaz man)? Ja vēl tas pasākums būtu vismaz Ziemassvētkos, nevis Ziemassvētku vakarā, tad apdomātu.
Par pozitīvākām lietām runājot. Beidzot esmu ticis vaļā no veselības problēmām, vairs neesmu saaukstējies un auss ar nesāp. Mums ir arī saplānota darba nedēļa un apmēram ir darba plāns, bet tā kā šajā dienasgrāmatas ierakstā ievēroju klavieru principu (melnais taustiņš, baltais taustiņš) un sāku es ar baltu (ja skaita atkāpi, kas sastāv no "Mīļā Ieva", tad nākamajā atkāpē atkal melnais, jo šī tā kā arī bija "baltā taustiņa" atkāpe.
Nu jā, laikam jau esmu teicis, ka koordinators ir sakarīgs cālis, bet absolūti nekam nederīgs koordinators, kuram ir talants sabojāt garastāvokli. Laikam viņš mani uztver kā draudu, jo no rīta uzdevu viņam jautājumus saistītus ar projektu un mūsu problēmām bosa klātbūtnē un viņam kbija problēmas uz jautājumiem atbildēt, jo savus solījumus nav turējis un reāli bremzē projektu šobrīd. Es laikam neesmu labs brīvprātīgais priekš viņa, jo gribu kaut ko darīt, nevis bezjēdzīgi nosist laiku. Tāda sajūta, ka viņam svarīgāka ir publicitāte nevis vēlme darīt kaut ko sabiedrības labā. Piemērs - AIDS dienas prezentāciju, kuru principā sagatavojām bez viņa palīdzības, viņš runājot ar cilvēkiem uzņēma uz sevi - ka viņš to ir paveicis. Protams arī avīzei viņš pa skaisto nopozēja. Protams, klāt vel nāk fakts, ka es un moldāvs neesam īstermiņa poļu meitenes (kuras bez maz vai uz rokām tika nesātas, kamēr mums lāga turku valodas stundas nevar nodrošināt).
Nē, nu ok, nedomājiet, ka esmu emo. Vispār man pašsajūta ir laba. Ir palikušas 40 dienas līdz brīdim, kad atgriezīšos mājās. Esmu apņēmies atlikušo laiku pavadīt pēc iespējas labāk un satikt draugus, lai dažas dienas pirms projekta beigām dotos pāris dienas pavadīt Stambulā.
Kā zināms, vietām klavierēm ir 2 baltie taustiņi pēc kārtas (si un do vai mi un fa). Arī šīm klavierēm tā ir. Sanāk 2 puslīdz pozitīvas atkāpes pēc kārtas. Lai jums priecīgi un balti Ziemassvētki
P.S. tagad nāk arī klavieru vāks. Visu labu mīlīši ^^
1.negribas maksāt 30 liru (nedaudz vairāk kā 10 latu) dalības maksu, lai arī ēdieni un dzērieni būšot nodrošināti. ANyway, summa ir astronomiska un zinu, ja nāktu ar groziņiem, līdz tādai summai neaizvilktu
2.lai arī tur būs daudz eiropiešu, visticamāk skanēs turku mūzika, labākajā gadījumā ārzemju, bet ne Ziemassvētku. tas nozīmē, ka no Ziemassvētkiem tur nebūs ne smakas
3.kāda, sasodīts, tusēšanās Ziemassvētku vakarā, kas aprasti ir kluss un mierīgs vakars ģimenes lokā (vismaz man)? Ja vēl tas pasākums būtu vismaz Ziemassvētkos, nevis Ziemassvētku vakarā, tad apdomātu.
Par pozitīvākām lietām runājot. Beidzot esmu ticis vaļā no veselības problēmām, vairs neesmu saaukstējies un auss ar nesāp. Mums ir arī saplānota darba nedēļa un apmēram ir darba plāns, bet tā kā šajā dienasgrāmatas ierakstā ievēroju klavieru principu (melnais taustiņš, baltais taustiņš) un sāku es ar baltu (ja skaita atkāpi, kas sastāv no "Mīļā Ieva", tad nākamajā atkāpē atkal melnais, jo šī tā kā arī bija "baltā taustiņa" atkāpe.
Nu jā, laikam jau esmu teicis, ka koordinators ir sakarīgs cālis, bet absolūti nekam nederīgs koordinators, kuram ir talants sabojāt garastāvokli. Laikam viņš mani uztver kā draudu, jo no rīta uzdevu viņam jautājumus saistītus ar projektu un mūsu problēmām bosa klātbūtnē un viņam kbija problēmas uz jautājumiem atbildēt, jo savus solījumus nav turējis un reāli bremzē projektu šobrīd. Es laikam neesmu labs brīvprātīgais priekš viņa, jo gribu kaut ko darīt, nevis bezjēdzīgi nosist laiku. Tāda sajūta, ka viņam svarīgāka ir publicitāte nevis vēlme darīt kaut ko sabiedrības labā. Piemērs - AIDS dienas prezentāciju, kuru principā sagatavojām bez viņa palīdzības, viņš runājot ar cilvēkiem uzņēma uz sevi - ka viņš to ir paveicis. Protams arī avīzei viņš pa skaisto nopozēja. Protams, klāt vel nāk fakts, ka es un moldāvs neesam īstermiņa poļu meitenes (kuras bez maz vai uz rokām tika nesātas, kamēr mums lāga turku valodas stundas nevar nodrošināt).
Nē, nu ok, nedomājiet, ka esmu emo. Vispār man pašsajūta ir laba. Ir palikušas 40 dienas līdz brīdim, kad atgriezīšos mājās. Esmu apņēmies atlikušo laiku pavadīt pēc iespējas labāk un satikt draugus, lai dažas dienas pirms projekta beigām dotos pāris dienas pavadīt Stambulā.
Kā zināms, vietām klavierēm ir 2 baltie taustiņi pēc kārtas (si un do vai mi un fa). Arī šīm klavierēm tā ir. Sanāk 2 puslīdz pozitīvas atkāpes pēc kārtas. Lai jums priecīgi un balti Ziemassvētki
P.S. tagad nāk arī klavieru vāks. Visu labu mīlīši ^^
svētdiena, 2010. gada 12. decembris
Savdabīgā dzīve
Šonedēļ jau bija kas līdzīgs saplānotai darba nedēļai. Pirmdien un otrdien beidzot devāmies ar prezentācijām par satiksmes drošību uz skolām. Jāatzīst, ak tas bija visai savdabīgi. Pilnībā pārliecinājos, ka es tur biju tikai uzmanības piesaistīšanai (nu ok - vēl fotografēju). visās 3 prezentācijaš koordinators veiksmīgi mani pataisīja par centrālo objektu, līdz ar to pats rokot bedri. Respektīvi iepazīstinot ar mani viņš par manu vārdu teica "Artis, Artist deģil" jeb Artis nevis Artist. Nelāgā kārtā gandrīz visi manu vārdu uztver kā Artist ( turku valodā - aktieris). Klāt vēl nāca apstāklis, ka esmu eiropietis un garš. Līdz ar to liela daļa skolēnu vairāk uzmanības pievērsa man nevis koordinatorām Fatih. Mūžā tik daudz uzmanības neesmu dabūjis un laikam arī nekad nedabūšu. Piemērs - rādām īsfilmu par satiksmes drošību, kur vienā fragmentā esmu es. Klusumu tajā brīdī pārtrauc spiedziens no klases priekšas:"Āaaaa Artiiis". Un galvbas pagriežas uz kalses aizmuguri, kur sēžu es ar Artiomu. Tā jau trieku var piebaidīt. Nu nav pārmērīga uzmanība laba lieta. Tie vidusskolas tīņi tomēr ir viena savdabīga tauta.
Trešdien lasījām epastus vervējot jaunus brīvprātīgos universitātē. Secināju, ka neviens tik labi kā es nespēj dalīt organizācijas informāciju, tas laikam būtu labi.
Piektdien devāmies uz tirdzniecības centru, kur itkā palīdzējām Organizācijas "Eurodesk" komandai pie informācijas stendiem. tas izveŗtās par to, ka Ar Artiomu bijām vienīgie, kas kaut ko darīja. Turkiem bija citas - labākas lietas, ko darīt. Bija ntās situācijas, kad cilvēki gāja pie stenda interesēties. bet tur visi bija 2 metrus prom no stenda un pagriezuši muguru. Dikti gribējās nolamāties, jo ne jau man pie Eurodesk jāstrādā. turklāt tas vēl bija piektdienas vakars.
Sestdien devos uz tirdzniecības centru slidot. Samaksāju 10 liras (3.40 LS) par 40 minūtēm. Izbaudīju cik nu varēju, jo nauda samaksāta gana liela. Tiesa - pēdējo reizi slidoju. Kapēc? Jo tur bija pašas lētākās plastmasas slidas, kas manas kājas noberza līdz asinīm. Traģiska ledus kvalitāte, jo ledus labākajā gadījumā tiek notīrīts reizi dienā... Rezultātā jau dienas vidū tas bija tik bēdīgs, ka pat vienkārši slīdot uz priekšu varēja vienkārši ieķerties un krist uz priekšu. reizi kritu arī es un neveiksmīgi sasitu labo roku, kādu laiku nekādu spiedienu vairs neturēs. Citādi var iztikt.
Sestdien arī iegādāju silto "pufaiku" un šalli. Tieši laikā to izdarīju, jo sestdien bija pirmā aukstā, drēgnā un lietainā (viss reizē) diena līdz šim. gandrīz izžuvušais strauts parkā bija pārvērties par mutuļojošu upi un tad vēl tas nejaukais vējš.
Svētdienā pilnīgi apstiprinājās fakts, ka dzīvoklī plosās "latviešu gripa". No četriem iemītniekiem trīs kāsē un tinās siltās segās. Vienīgais veselais iemītnieks ir moldāvs Artioms.
Par Artiomu runājot jāpiebilst, ka arī viņš ir pazaudējis motivāciju - uz neatgūšanu.
Starp citu - Stambulā snieg (tas ir gandrīz pienēmami), Ankarā snieg (absolūti normāli), pat Sīrijā snieg (tur tas esot liels brīnums), tikai te nesnieg. Te līst...
Un vēl pēdējā gandrīz neloģiskā atkāpe. Ikdienā es beidzot dabūju nedaudz mazāk uzmanības, jo to no manis novērš latviešu meitenes. liels jums paldies. Man pilnībā pietiek ar uzmanības apliecinājumiem skolās tā ka ikdienā izsaucienus '"Aaaa, Artiiis" vairs netīkas dzirdēt.
Eh, nav spēka rakstīt, jāuzjauc tēja.
Trešdien lasījām epastus vervējot jaunus brīvprātīgos universitātē. Secināju, ka neviens tik labi kā es nespēj dalīt organizācijas informāciju, tas laikam būtu labi.
Piektdien devāmies uz tirdzniecības centru, kur itkā palīdzējām Organizācijas "Eurodesk" komandai pie informācijas stendiem. tas izveŗtās par to, ka Ar Artiomu bijām vienīgie, kas kaut ko darīja. Turkiem bija citas - labākas lietas, ko darīt. Bija ntās situācijas, kad cilvēki gāja pie stenda interesēties. bet tur visi bija 2 metrus prom no stenda un pagriezuši muguru. Dikti gribējās nolamāties, jo ne jau man pie Eurodesk jāstrādā. turklāt tas vēl bija piektdienas vakars.
Sestdien devos uz tirdzniecības centru slidot. Samaksāju 10 liras (3.40 LS) par 40 minūtēm. Izbaudīju cik nu varēju, jo nauda samaksāta gana liela. Tiesa - pēdējo reizi slidoju. Kapēc? Jo tur bija pašas lētākās plastmasas slidas, kas manas kājas noberza līdz asinīm. Traģiska ledus kvalitāte, jo ledus labākajā gadījumā tiek notīrīts reizi dienā... Rezultātā jau dienas vidū tas bija tik bēdīgs, ka pat vienkārši slīdot uz priekšu varēja vienkārši ieķerties un krist uz priekšu. reizi kritu arī es un neveiksmīgi sasitu labo roku, kādu laiku nekādu spiedienu vairs neturēs. Citādi var iztikt.
Sestdien arī iegādāju silto "pufaiku" un šalli. Tieši laikā to izdarīju, jo sestdien bija pirmā aukstā, drēgnā un lietainā (viss reizē) diena līdz šim. gandrīz izžuvušais strauts parkā bija pārvērties par mutuļojošu upi un tad vēl tas nejaukais vējš.
Svētdienā pilnīgi apstiprinājās fakts, ka dzīvoklī plosās "latviešu gripa". No četriem iemītniekiem trīs kāsē un tinās siltās segās. Vienīgais veselais iemītnieks ir moldāvs Artioms.
Par Artiomu runājot jāpiebilst, ka arī viņš ir pazaudējis motivāciju - uz neatgūšanu.
Starp citu - Stambulā snieg (tas ir gandrīz pienēmami), Ankarā snieg (absolūti normāli), pat Sīrijā snieg (tur tas esot liels brīnums), tikai te nesnieg. Te līst...
Un vēl pēdējā gandrīz neloģiskā atkāpe. Ikdienā es beidzot dabūju nedaudz mazāk uzmanības, jo to no manis novērš latviešu meitenes. liels jums paldies. Man pilnībā pietiek ar uzmanības apliecinājumiem skolās tā ka ikdienā izsaucienus '"Aaaa, Artiiis" vairs netīkas dzirdēt.
Eh, nav spēka rakstīt, jāuzjauc tēja.
sestdiena, 2010. gada 4. decembris
Iki yabandzi, flirts un darbs
Sveiki, ķekatnieki!
Kādu brīdi neko neesmu rakstījis, bet dziļā pagātnē nebridīšu. Stāstījumu sākšu no trešdienas, kas līdz šim bija garākā darba diena.
Darbu trešdien sākām jau pus9os, lai dotos uz Gazianteps bērnu slimnīcu ar projektu "Smaidiet bērni" jeb "Gülen çocuk". Projekta ietvaros laiku līdz pusdienlaikam pavadījām slimnīcas rotaļu stūrītī, kur gan zīmējām kopā ar bērniem, gan pēc viņu lūguma ar grimma zīmuļiem zīmējām uz viņu sejiņām. Bērnu sejās nudien uzplauka smaids, kad viņiem bija iespēja pavadīt laiku ar ārzemju jauniešiem. Pie viena atklāju, ka mana turku valoda ir pietiekama lai sarunātos ar bērniem un tas jau laikam ir progress. Tiesa, bērni arī labāk māk izskaidrot, viņi nerunās ātri un nesaprotami kā pieaugušie, bet gan pacentīsies darīt tā lai tu saproti, Pie tā visa klāt šo pasākumu arī filmēja televīzija. Tiesa,redzēt man netiks, jo mums televizora dzīvoklī nav . Vēl kā interesantu faktu var minēt, ka manu uzmanību izmisīgi sev centās pievērst pēc skata konservatīva turku meitene (respektīvi, matus neredz, no ādas redzama vien seja), kas ar mums piedalījās šajā projektā. nedaudz biedējoši.
Pēcpusdienā atgriezāmies organizācijā, kur gandrīz bez jebkādas turku palīdzības drudžainā tempā centāmies pabeigt visu nepieciešamo HIV/AIDS dienas prezentācijai tirdzniecības centrā, kura bija ieplānota no 6iem līdz 10iem vakarā,
Lai panāktu vajadzīgo efektu izmantojām arī "FREE HUGS", jeb apskāvieni par brīvu plakātus ar domu, ka tā AIDS pārnests netiek. Mērķis bija skaidrot cilvēkiem, ka nav nepieciešams diskriminēt cilvēkus, kuri šo vīrusu ir ieguvuši. Tā nu sanāca apskaut daudz daudz dažādu vecuma grupu cilvēkus - gan jauniešus, gan cilvēkus gados.
Pēc prezentācijas devāmies uz parku, kur aizdedzām svecītes AIDS kampaņas simbola formā, lai pieminētu cilvēkus, kas ir miruši šīs nāvējošās slimības dēļ, neilgu laiku dziedājām dziesmas akustiskās ģitāras pavadībā kā arī moldāvs Artioms teica lielisku runu saistībā ar šo dienu. Kopā nostrādājām gandrīz 14 stundas bez lāga pusdienas pārtraukuma. Jāsaka, ka pirmo reizi 4 mēnešu laikā jutos paveicis ko noderīgu, tiesa bija arī nelāgās lietas...
Ceturtdien notika projekta izvērtēšanas tikšanās, kura bija rekordilga - stunda. Pēc tikšanās ieguvu pārliecību, ka daudziem organizācijā pirmajā vietā nav ieguldījums sabiedrībai, bet gan nauda, publicitāte un bonusa punkti turpmākajai karjeras attīstībai. Atkal dabūjām kārtējos solījumus, kas vietējie brīvprātīgie mums palīdzēs, ka beidzot mums būs nedēļas vai pat ilglaicīgāki plāni. Diemžēl mēs to dzirdam jau 4 mēnešus. labā ziņa ir tā, ka pirmdien mēs beidzot dodamies uz skolu ar prezentācijām, kas tomēr nelielu cerību vieš, Dīvaini, ka atļauju, kas nepieciešama, lai prezentētu projekta tematus skolās, koordinators nolēma kārtot tikai pie 5. mēneša sliekšņa nevis septembrī. Bet laikam jau tas ir turku stils.
Piektdiena? Pilnīgi bezvērtīgi iztērēts laiks sēžot organizācijā. Dienas interesantākā daļa - turku valodas stunda ar jauno skolotāju, ar kuru cenšamies runāt tikai turku valodā. Nezinu kapēc, bet veidojot dialogu ļoti ieintersējās par manu un Artioma attiecību stāvokli (respektīvi vai ir otrās pustītes vai nav),.kā pavadam brīvo laiku un tā tālāk. Vispaŗ jā - viņa flirtēja. Nu smuka jau gan ir, tas gan jāatzīst.
Šodien pieveicu savu 200 pietupienu programmu - sataisīju 200 pietupienus bez apstāšanās. Pašsajūta laba, pat neticēju, ka izdosies, ņemot vērā, ka pēc pirmās programmas dienas 3 dienas nebiju spējīgs paiet. Turklāt tad bija 3 reiz mazāk pietupienu kā tagad.
Par citām lietām. Ledusskapī joprojām kopš 18. novembra stāv viesu atstieptās viena 0.5 litru nezināma alkohola pudele, bet pēc iesaiņojuma šķiet, ka kaut kas ļoti labs vai arī Raki (turku šņabis), kā arī Smirnoff 1litra pudele (pa pusei tukša). Neesam laikam nekādi lāga dzerāji. Vienīgais, kad pēdērjo reizi pirms šodienas tai litra pudelei pievērsu uzmanību, tā bija gandrīz pilna, bet šodien jau tikai pusīte. Laikam caura kaut kur...
Vēl netīšām (ok, organizācijā dzirdējām) uzdurāmies dziesmai "iki yabanci", kas domāts ir 2 svešinieki. tiesa, jabanci ir arī otra nozīme, kuru mums nākas gan dzirdēt, gan lietot vairāk - 2 ārzemnieki. Tā kā Yabanci (ārzemnieki), te ir gandrīz tāds pats retums kā monkeys (pērtiķi), tad uz mums tā arī skatās. Dziesma ir diezgan gaudulīga un skumja, ieraksta beigās ir pievienota. tagad izdzirdot dziesmu tā arī kaucam līdzi - iiiikiiiiiiiiiiiiiii jabandžīiii. Vairāk vārdus arī nezinam un nevajag ar.
Tas arī viss šai reizei, visu labiņu.
Kādu brīdi neko neesmu rakstījis, bet dziļā pagātnē nebridīšu. Stāstījumu sākšu no trešdienas, kas līdz šim bija garākā darba diena.
Darbu trešdien sākām jau pus9os, lai dotos uz Gazianteps bērnu slimnīcu ar projektu "Smaidiet bērni" jeb "Gülen çocuk". Projekta ietvaros laiku līdz pusdienlaikam pavadījām slimnīcas rotaļu stūrītī, kur gan zīmējām kopā ar bērniem, gan pēc viņu lūguma ar grimma zīmuļiem zīmējām uz viņu sejiņām. Bērnu sejās nudien uzplauka smaids, kad viņiem bija iespēja pavadīt laiku ar ārzemju jauniešiem. Pie viena atklāju, ka mana turku valoda ir pietiekama lai sarunātos ar bērniem un tas jau laikam ir progress. Tiesa, bērni arī labāk māk izskaidrot, viņi nerunās ātri un nesaprotami kā pieaugušie, bet gan pacentīsies darīt tā lai tu saproti, Pie tā visa klāt šo pasākumu arī filmēja televīzija. Tiesa,redzēt man netiks, jo mums televizora dzīvoklī nav . Vēl kā interesantu faktu var minēt, ka manu uzmanību izmisīgi sev centās pievērst pēc skata konservatīva turku meitene (respektīvi, matus neredz, no ādas redzama vien seja), kas ar mums piedalījās šajā projektā. nedaudz biedējoši.
Pēcpusdienā atgriezāmies organizācijā, kur gandrīz bez jebkādas turku palīdzības drudžainā tempā centāmies pabeigt visu nepieciešamo HIV/AIDS dienas prezentācijai tirdzniecības centrā, kura bija ieplānota no 6iem līdz 10iem vakarā,
Lai panāktu vajadzīgo efektu izmantojām arī "FREE HUGS", jeb apskāvieni par brīvu plakātus ar domu, ka tā AIDS pārnests netiek. Mērķis bija skaidrot cilvēkiem, ka nav nepieciešams diskriminēt cilvēkus, kuri šo vīrusu ir ieguvuši. Tā nu sanāca apskaut daudz daudz dažādu vecuma grupu cilvēkus - gan jauniešus, gan cilvēkus gados.
Pēc prezentācijas devāmies uz parku, kur aizdedzām svecītes AIDS kampaņas simbola formā, lai pieminētu cilvēkus, kas ir miruši šīs nāvējošās slimības dēļ, neilgu laiku dziedājām dziesmas akustiskās ģitāras pavadībā kā arī moldāvs Artioms teica lielisku runu saistībā ar šo dienu. Kopā nostrādājām gandrīz 14 stundas bez lāga pusdienas pārtraukuma. Jāsaka, ka pirmo reizi 4 mēnešu laikā jutos paveicis ko noderīgu, tiesa bija arī nelāgās lietas...
Ceturtdien notika projekta izvērtēšanas tikšanās, kura bija rekordilga - stunda. Pēc tikšanās ieguvu pārliecību, ka daudziem organizācijā pirmajā vietā nav ieguldījums sabiedrībai, bet gan nauda, publicitāte un bonusa punkti turpmākajai karjeras attīstībai. Atkal dabūjām kārtējos solījumus, kas vietējie brīvprātīgie mums palīdzēs, ka beidzot mums būs nedēļas vai pat ilglaicīgāki plāni. Diemžēl mēs to dzirdam jau 4 mēnešus. labā ziņa ir tā, ka pirmdien mēs beidzot dodamies uz skolu ar prezentācijām, kas tomēr nelielu cerību vieš, Dīvaini, ka atļauju, kas nepieciešama, lai prezentētu projekta tematus skolās, koordinators nolēma kārtot tikai pie 5. mēneša sliekšņa nevis septembrī. Bet laikam jau tas ir turku stils.
Piektdiena? Pilnīgi bezvērtīgi iztērēts laiks sēžot organizācijā. Dienas interesantākā daļa - turku valodas stunda ar jauno skolotāju, ar kuru cenšamies runāt tikai turku valodā. Nezinu kapēc, bet veidojot dialogu ļoti ieintersējās par manu un Artioma attiecību stāvokli (respektīvi vai ir otrās pustītes vai nav),.kā pavadam brīvo laiku un tā tālāk. Vispaŗ jā - viņa flirtēja. Nu smuka jau gan ir, tas gan jāatzīst.
Šodien pieveicu savu 200 pietupienu programmu - sataisīju 200 pietupienus bez apstāšanās. Pašsajūta laba, pat neticēju, ka izdosies, ņemot vērā, ka pēc pirmās programmas dienas 3 dienas nebiju spējīgs paiet. Turklāt tad bija 3 reiz mazāk pietupienu kā tagad.
Par citām lietām. Ledusskapī joprojām kopš 18. novembra stāv viesu atstieptās viena 0.5 litru nezināma alkohola pudele, bet pēc iesaiņojuma šķiet, ka kaut kas ļoti labs vai arī Raki (turku šņabis), kā arī Smirnoff 1litra pudele (pa pusei tukša). Neesam laikam nekādi lāga dzerāji. Vienīgais, kad pēdērjo reizi pirms šodienas tai litra pudelei pievērsu uzmanību, tā bija gandrīz pilna, bet šodien jau tikai pusīte. Laikam caura kaut kur...
Vēl netīšām (ok, organizācijā dzirdējām) uzdurāmies dziesmai "iki yabanci", kas domāts ir 2 svešinieki. tiesa, jabanci ir arī otra nozīme, kuru mums nākas gan dzirdēt, gan lietot vairāk - 2 ārzemnieki. Tā kā Yabanci (ārzemnieki), te ir gandrīz tāds pats retums kā monkeys (pērtiķi), tad uz mums tā arī skatās. Dziesma ir diezgan gaudulīga un skumja, ieraksta beigās ir pievienota. tagad izdzirdot dziesmu tā arī kaucam līdzi - iiiikiiiiiiiiiiiiiii jabandžīiii. Vairāk vārdus arī nezinam un nevajag ar.
Tas arī viss šai reizei, visu labiņu.
svētdiena, 2010. gada 31. oktobris
Neticamie pidzīvojumi ^^
Kā jau zināms nedēļas nogalē ceļoju uz Nemruta kalnu un Adijamanu. Tad nu lūk jums ieskats manos piedzīvojumos.
Sestdiena, 30. oktobris
04:30
Pēc 3 gulētām stundām nozvana modinātājs, ieeju dušā, pārbaudu nepieciešamās mantas, sagatavoju maizītes un ar moldāvu Artiomu pametam dzīvokli, lai pie tirdzniecības centra 6.00 satiktos ar mūsu kompanjonēm Ingu no Latvijas un Annu no Polijas. Izejam uz lielās ielas, lai ar sabiedrisko transportu aizkultos līdz autoostai, kur savukārt nēmam kājas pār pleciem un sākam stopēt. Plānotais maršruts - Gaziantepa - Besni - Adijaman - Mount Nemrut - Adijaman - Besni - Gaziantep. Plānos ietilpst nakšņošana 2.1km augstā kalna virsotnē. Gaziantep - Besni 100 km, Besni - Adijaman 50 km, Adijaman - Nemrut 70km.
07:30
Dabūjam pirmo mašīnu, aks paved vien paŗis kilometrus līdz lielajam krustojumam, kur mūsu ceļi šķiras. Nākamais piestāj maksas mikroautobuss. Pēc izmisīgas skaidrošanas, ka mums naudas nav un, ka mums šis transporta līdzeklis diez ko neder, šoferis tomēr aicina iekšā. Laimīgi nnokļūstam līdz Besni, kur šoferis nolemj prasīt naudu. Tiekam cauri ar 20 lirām, 40 vietā. (apmēram 7 lati par 4 cilvēku braucienu).
Besni ieraugam nudien brīnumaina paskata kalnus, un tiek liktas lietā līdzpaņemtās fotokameras. Pēc 15 minūšu gājiena pie mums piestāj automašīna, kas dodas uz Adijamanu. Bez jebkādām grūtībām nokļūstam ieplānotajā vietā, kur iekāpjam sabiedriskajā transportā, lai satiktos ar Couch surfing palīdzību atrasto cilvēku.
11:00
Esam minētās personas dzīvoklī. Personas vārds - Džihans. Perkusiju meistars, kas daļēji veiksmīgi cenšas mūs apmācīt spēlēt tradicionālos turku sitamos instrumentus. Kad esam iedzēruši tēju un iekoduši keksiņu, dodamies apskatīt pilsētu. Pilsēta priekš Turcijas mērogiem ir maza - "nieka" 200 000 iedzīvotāju (jeb 199 000, ja var ticēt uz pilsētas robežas novietotajai zīmei). Apskatam tirgu, kur dominē vīriešu kārtas pārstāvji un kurdu valoda. Tālāk dodamies pavērties uz Sīrijas pareizticīgo baznīcu. Tieši tā - pārmaiņas pēc baznīcu nevis mošeju. Baznīca diezgan mājīga un veiksmīgi noslēpusies šaurajās ieliņās. Nezinātājam atrast nav nekādu cerību. Līdz ar to pilsētas apskate beigusies un dodamies ārpus pilsētas uz klintīs iecirstām kapavietām. Pirmajā dienā šī izrādās aizraujošākā daļa, jo pastaigājamies pa dzīvu vēsturi. Kapeņu skaits tiešām milzīgs un šķiet, ka kalns vēl visas nemaz nav atklājis.
16.00
Esam atpakaļ dzīvoklī, uz stundu noliekamies čučās, kaut gan no miega tur nekā nav. Kad pamostamies Džihans ir sarūpējis fantastisku maltīti, kas patiesi piepildīja māgu. Džihans iesaka nestopēt uz kalnu, jo satiksme esot ne tuvu intensīvai. Nolemjam samaksāt 30 liras un uzkalnu doties divos naktī (ierēķinot pulksteņa pagriešanu), kur varētu sagaidīt saullēktu, kas tur esot vienkārši brīnišķīgs. Vakars paiet daloties ar moldāvu un latviešu tradicionālo mūziku, kā arī sitamo instrumentu burvības izbaudīšanu.
21.00
Dodamies uz krodziņu, kur šovakar spēlē Džihana draugi. Protams, pasūtam lai spēlē vienīgo turku deju, kuru protam. Nospēlēja, bet izpildījums nebija tas labākais, bet toties nodejojām godam. Nelāgā kārtā mazajā telpā dzīvā mūzika tā skan, kas sarunāties ir neiespējami. Nedaudz pēc vienpadsmitiem atgriežamies dzīvoklī, kur mierīgā gaisotnē papļāpājam par Turcijas īpatnībām, politisko un reliģisko situāciju un citām lietām. Pie miera dodamies pusdivpadsmitos pirms tam pagriežot pulksteni stundu atpakaļ. Uzstādam modinātāju uz 1iem, un izbaudam savu stundu miega.
2.00
Modinātājs nenozvana un stundas vietā esam dabūjuši 2vas. Ātri savācam mantiņas un skrienam uz vietu, kur jāiekāpj mikroautobusā. Kā izrādās - šajā mikroautobusā mūsu četrotne ir vienīgie pasažieri. Nakts šķiet ne pārāk auksta, un bažas par aukstumu uz kalna izzūd. Līdz ar iekāpšanu autobusā sākas mūsu mūža neparastākā ekskursija.
03.30
Esam netālu no kalna un sākam virzīties augšup. Apstājamies pie tūrisma informācijas centra. Izkāpjot no autobusa saprotam, ka labi nebūs. Sejās ietriecas auksts vējš, bet kalna virsotnei neesam par tuvu. Visiem paliek ļoti auksti un tēja ir tieši laikā. Pēc tējas izdzeršanas atgriežamies siltajā busiņā un dodamies augšup. Tur mūs sagiada nepatīkams pārsteigums - par kalna apmeklēšanu ir jāmaksā, turklāt mūsu pastāvīgās uzturēšanās atļaujās ielikto zīmīti, kas esam studenti, neņem vērā, jo neesam turku studenti, līdz ar to jāmaksā par pilno biļeti, kas ir 6.50 liras. Vietā, kur maksājam saprotam, ka ir trakāk kā varēja gaidīt. Pirmo reizi 3os mēnešos turkiem ir bijusi taisnība par terminu "ļoti auksti". Drīz arī sasniedzam tālāko vietu, kur var tikt ar mikroautobusu. Te jau ir diezgan daudz tūristu. Lielākā daļa ir no Turcijas, bet ir arī daži japāņi. pavadot neilgu laiku ēkā pie mikroautobusiem, visi sākam kāpt virsotnes virzienā 2 iemeslu dēļ - brīnišķīgā saullēkta kā arī 3 terasēm uz kurām atrodas apmēram 2000 gadus vecas gigantiskas statujas un akmens ciļņi, kuri ir izvietoti apkārt mākslīgi izveidotajai kalna smailei, kas patiesībā ir sengrieķu valdnieka Antioka kapenes.
05:00
Kāpiens ir smags. Lai arī augstums nav paŗāk liels (2.1 km), kāpt ir daudz grūtāk kā Alpos tādā pašā augstumā. Diez ko nepalīdz skarbais vējš. Lai arī mugurā ir 2 džemperi un virsjaka, aukstums pateicotie vējam jūtams pamatīgi. Ļoti pietrūkst cimdu un kaut kā ar ko piesegt seju. Kad sasniegts mērķa augstums, uzmetam skatu uz lejā esošo ciematu gaismām, bet izbaudīt nespējam. Pamatīgā gaisa spiediena un aukstuma dēļ mutē jūtama asiņu garša. Izejam uz Rietumu terasi, kur atrodas ntie akmenī iekalti mākslinieciski skaistie tēli, kā arī milzīgas mitoloģiskas akmens galvas, kas iegūst iesauku "Butterheads" jeb sviesta galvas. Kā izrādās, mūsu četrotne meŗķi sasniegusi pirmie. Lielāko daļu no pārējiem neredzējām krietnu laiku, kas mūsos radīja neizpratni. Pirmā reakcija augšā - ir tik auksti, ka noturēt kameru rokās nav iespējams. Aukstais vējš, kas stiprumā varētu atbilst vieglai vētrai, pirkstus ātri padara nejūtīgus. Cenšamies atrast aizvēju, kur beidzot sākam runāt un pat smieties iedomājoties, kas ar mums notiktu, ja mēs uz kalna nakšņotu teltī. Līdz ar pirmo debesu sārtošanos un pirmo gaismas parādīšanos (nejaukt ar saules stariem) mūsos atgriežas piedzīvojumu gars. Par spīti pirkstiem, kas nejūt kameras pogu, fotografējam uz nebēdu. Sākam iet apkārt kalnam un nokļūstam Austruku terasē, kur arī visa tauta ir. Austrumu terasē arī atrodas milzīgākās statujas (milzu krēsli ar mitoloģiskiem tēliem), kuru izmērs mani absolūti šokēja.
05:45
Skanot aplausiem no kalniem uzlec saule radot brīnišķīgo ēnu spēli ar statujām. Apkārt esošie kalni un lejas pilnīgi pārvēršas radot nedaudz sirreālu sajūtu un brīnišķīgu skatu. Tagad arī apjēdzam cik auksts patiesībā bija - uz akmeņiem izgulsnējušies ledus kristāliņi. Kādu laiku turpinot ķert mirkļus ar fotokamerām, nolemjam atgriezties mikroautobusā. PIe busiņiem esošajā ēkā papildinu savu ledusskapju magnētu kolekciju ar vēl vienu eksponātu. Tagad dodamies uz nākamo apskates punktu - tik pat vecām alām. Pie ieejas ir liela akmens plāksne ar 2 tēliem kā arī klints siena no viena vietas norakstīta sengrieķu valodā. Pa akmens pakāpieniem kāpjam lejup izgaismojot ceļu ar telefonu un šķiltavu lukturiem. Nokāpjam līdz vietai, kur pakāpieni beidzas un sākas vienkaŗša ala, kurā vieni neriskējam doties. Tālākais ceļš ved uz vēl vienām kapenēm, kuras pēc uzbūves ir līdzīgas - vidū mākslīgi uzbērta smaile, zem kuras atrodoties kapenes un 3 pusēs no tās kolonnas uz kurām ir ērglis, lauva, kā arī kas nenosakāms, jo laika zobs to ir pabojājis.Pēdējais apskates plānā ir romiešu celts tilts, kas nudien ir milzīgs. Tur sastopam jaunus draugus - ļoti draudzīgu suņu ģimeni. Līdz ar tiltu ekskursija ir beigusies.
08:40
Atgriežamies dzīvoklī, kur paēdam fiksas brokastis un salasam mantiņas, lai atgrieztos mājup.
09:30
Pametam laipno nama tēvu un dodamies stopēt. Kādu laiku nekādas veiksmes. Pirmie, aks piestāj ir policija. Protams nedaudz nobījāmies, jo turku policijai nav pārāk laba reputācija. Laimīgā kārtā puiši bija jauki un viens tīri labi runāja angliski. Novēlējuši veiksmi viņi mūs pamet. Lai pievilinātu turku autovadītājus, sagatavojām vēl vienu plakātu, kuru turējām blakus tam uz kura rakstīts bija "Gaziantep". Uz šī bija rakstīts "Hello". Vai palīdzēja? Jā nākamā mašīna piestāja. Pēc skata žiperīgs turks, kas mūs nobiedēja vedot parādīt piknika vietu, kura bija tik neomulīga, ka dūrē kabatā sažņaudzu nazi - katram gadījumam. Par laimi - velns nebija tik melns, kā viņu mālē. Tālāk viņš mūs aizveda uz kafejnīcu kur izmaksāja pa vieglajam dzērienam (kola, tēja un tā). Patīkami pārsteidza parādot Besni vecpilsētu, kura tagad gan vairāk ir vien drupas, tomēr visai pievilcīga tūristu acīm. Uzkāpām arī minaretā, kur viņš izdarīj, ko tādu, kas lika no viņa atbrīvoties pēc iespējas ātrāk - minareta tumsā aiztika Ingaz kājas un uz viņas nikno skatienu atbildēja ar gaisa buču. Pēc 5 minūtēm mūsu ceļi šķīrās, viņam norādot ne to labāko stopēšanas vietu. Kamēr nezinājām, ka šī nav laba vieta, gar mums nobrauca jauns turku puisis ar šiku mašīnu mums nederīgā virzienā. Pēc brīža viņš brauca atpakaļ - šķiet gribēja paspīdēt. prata arī angļu valodu. Tiesa - izrādīšanās viņam labi nebeidzās, jo mašīnīte viņam prombraucot sāka mirt nost. Nākamais, kas piestāja nogādāja mūs uz labāku stopēšanas vietu un nebrauca prom līdz nedabūjām nākamo transportu. Uz atvadām atsveicinoties Ingas pasniegto roku viņš nemazam vaļā negribēja laist.
Nākamais braucējs bija galīgs Šūmahers. Paldies Dievam viņš mūs veda vien 10 kilometrus, kuros sevi parādīja, kā ļoti agresīvu braucēju un pāris reizes jau šķita, ka labi nebūs. Izkāpis ārā šķiet biju gluži nobālējis.
Ceturtā un pēdējā mašīna nogādāja mūs Gaziantepā. Onka, kas šķiet bija precējies un apmēram 60 gadus vecs, par visām varēm centās iegūt Annas uzmanību rakstot viņai zīmītes, ka viņa ir jauka1 skaista, ka gribot viņu citreiz satikt un vēl nez ko. Tāpat arī gribēja zināt, kur mūsu dzīvokļi. Tā nu norādījām nepareizu vietu un zudām rpm, ko kājas nes.
15:00
Gaziantepa, kur pavadam meitenes līdz dzīvoklim un dodamies uz savējo.
Kopsavilkums:
Ceļotāju skaits - 4 (2 latvieši, moldāvs, poliete)
Gulētais laiks no Gaziantepas pamešanas līdz atgriešanās brīdim - 3 stundas
Gaisa temperatūra - no -5 grādiem līdz +25 grādiem
Nostopēto transporta līdzekļu skaits - 7 (3 pirmajā dienā un 4 otrajā)
Maksas transporta līdzekļu skaits - 5 (4 sabiedriskā transporta autobusi un 1 mikroautobuss)
Pieveiktie kilometri - apmēram 450
Iztērētā nauda uz 1 personu - apmēram 45 liras (15 lati), kas principā tika iztērēti tikai par transportu (sabiedriskais, mikroautobuss, izspiedējs mikroautobuss pirmajā dienā)
Uzņemto fotogrāfiju kopskaits (ar visiem 3 fotoaparātiem) - aptuveni 1000
Papildus informācija
http://en.wikipedia.org/wiki/Mount_Nemrut
http://en.wikipedia.org/wiki/Antiochus_I_Theos_of_Commagene
Sestdiena, 30. oktobris
04:30
Pēc 3 gulētām stundām nozvana modinātājs, ieeju dušā, pārbaudu nepieciešamās mantas, sagatavoju maizītes un ar moldāvu Artiomu pametam dzīvokli, lai pie tirdzniecības centra 6.00 satiktos ar mūsu kompanjonēm Ingu no Latvijas un Annu no Polijas. Izejam uz lielās ielas, lai ar sabiedrisko transportu aizkultos līdz autoostai, kur savukārt nēmam kājas pār pleciem un sākam stopēt. Plānotais maršruts - Gaziantepa - Besni - Adijaman - Mount Nemrut - Adijaman - Besni - Gaziantep. Plānos ietilpst nakšņošana 2.1km augstā kalna virsotnē. Gaziantep - Besni 100 km, Besni - Adijaman 50 km, Adijaman - Nemrut 70km.
07:30
Dabūjam pirmo mašīnu, aks paved vien paŗis kilometrus līdz lielajam krustojumam, kur mūsu ceļi šķiras. Nākamais piestāj maksas mikroautobuss. Pēc izmisīgas skaidrošanas, ka mums naudas nav un, ka mums šis transporta līdzeklis diez ko neder, šoferis tomēr aicina iekšā. Laimīgi nnokļūstam līdz Besni, kur šoferis nolemj prasīt naudu. Tiekam cauri ar 20 lirām, 40 vietā. (apmēram 7 lati par 4 cilvēku braucienu).
Besni ieraugam nudien brīnumaina paskata kalnus, un tiek liktas lietā līdzpaņemtās fotokameras. Pēc 15 minūšu gājiena pie mums piestāj automašīna, kas dodas uz Adijamanu. Bez jebkādām grūtībām nokļūstam ieplānotajā vietā, kur iekāpjam sabiedriskajā transportā, lai satiktos ar Couch surfing palīdzību atrasto cilvēku.
11:00
Esam minētās personas dzīvoklī. Personas vārds - Džihans. Perkusiju meistars, kas daļēji veiksmīgi cenšas mūs apmācīt spēlēt tradicionālos turku sitamos instrumentus. Kad esam iedzēruši tēju un iekoduši keksiņu, dodamies apskatīt pilsētu. Pilsēta priekš Turcijas mērogiem ir maza - "nieka" 200 000 iedzīvotāju (jeb 199 000, ja var ticēt uz pilsētas robežas novietotajai zīmei). Apskatam tirgu, kur dominē vīriešu kārtas pārstāvji un kurdu valoda. Tālāk dodamies pavērties uz Sīrijas pareizticīgo baznīcu. Tieši tā - pārmaiņas pēc baznīcu nevis mošeju. Baznīca diezgan mājīga un veiksmīgi noslēpusies šaurajās ieliņās. Nezinātājam atrast nav nekādu cerību. Līdz ar to pilsētas apskate beigusies un dodamies ārpus pilsētas uz klintīs iecirstām kapavietām. Pirmajā dienā šī izrādās aizraujošākā daļa, jo pastaigājamies pa dzīvu vēsturi. Kapeņu skaits tiešām milzīgs un šķiet, ka kalns vēl visas nemaz nav atklājis.
16.00
Esam atpakaļ dzīvoklī, uz stundu noliekamies čučās, kaut gan no miega tur nekā nav. Kad pamostamies Džihans ir sarūpējis fantastisku maltīti, kas patiesi piepildīja māgu. Džihans iesaka nestopēt uz kalnu, jo satiksme esot ne tuvu intensīvai. Nolemjam samaksāt 30 liras un uzkalnu doties divos naktī (ierēķinot pulksteņa pagriešanu), kur varētu sagaidīt saullēktu, kas tur esot vienkārši brīnišķīgs. Vakars paiet daloties ar moldāvu un latviešu tradicionālo mūziku, kā arī sitamo instrumentu burvības izbaudīšanu.
21.00
Dodamies uz krodziņu, kur šovakar spēlē Džihana draugi. Protams, pasūtam lai spēlē vienīgo turku deju, kuru protam. Nospēlēja, bet izpildījums nebija tas labākais, bet toties nodejojām godam. Nelāgā kārtā mazajā telpā dzīvā mūzika tā skan, kas sarunāties ir neiespējami. Nedaudz pēc vienpadsmitiem atgriežamies dzīvoklī, kur mierīgā gaisotnē papļāpājam par Turcijas īpatnībām, politisko un reliģisko situāciju un citām lietām. Pie miera dodamies pusdivpadsmitos pirms tam pagriežot pulksteni stundu atpakaļ. Uzstādam modinātāju uz 1iem, un izbaudam savu stundu miega.
2.00
Modinātājs nenozvana un stundas vietā esam dabūjuši 2vas. Ātri savācam mantiņas un skrienam uz vietu, kur jāiekāpj mikroautobusā. Kā izrādās - šajā mikroautobusā mūsu četrotne ir vienīgie pasažieri. Nakts šķiet ne pārāk auksta, un bažas par aukstumu uz kalna izzūd. Līdz ar iekāpšanu autobusā sākas mūsu mūža neparastākā ekskursija.
03.30
Esam netālu no kalna un sākam virzīties augšup. Apstājamies pie tūrisma informācijas centra. Izkāpjot no autobusa saprotam, ka labi nebūs. Sejās ietriecas auksts vējš, bet kalna virsotnei neesam par tuvu. Visiem paliek ļoti auksti un tēja ir tieši laikā. Pēc tējas izdzeršanas atgriežamies siltajā busiņā un dodamies augšup. Tur mūs sagiada nepatīkams pārsteigums - par kalna apmeklēšanu ir jāmaksā, turklāt mūsu pastāvīgās uzturēšanās atļaujās ielikto zīmīti, kas esam studenti, neņem vērā, jo neesam turku studenti, līdz ar to jāmaksā par pilno biļeti, kas ir 6.50 liras. Vietā, kur maksājam saprotam, ka ir trakāk kā varēja gaidīt. Pirmo reizi 3os mēnešos turkiem ir bijusi taisnība par terminu "ļoti auksti". Drīz arī sasniedzam tālāko vietu, kur var tikt ar mikroautobusu. Te jau ir diezgan daudz tūristu. Lielākā daļa ir no Turcijas, bet ir arī daži japāņi. pavadot neilgu laiku ēkā pie mikroautobusiem, visi sākam kāpt virsotnes virzienā 2 iemeslu dēļ - brīnišķīgā saullēkta kā arī 3 terasēm uz kurām atrodas apmēram 2000 gadus vecas gigantiskas statujas un akmens ciļņi, kuri ir izvietoti apkārt mākslīgi izveidotajai kalna smailei, kas patiesībā ir sengrieķu valdnieka Antioka kapenes.
05:00
Kāpiens ir smags. Lai arī augstums nav paŗāk liels (2.1 km), kāpt ir daudz grūtāk kā Alpos tādā pašā augstumā. Diez ko nepalīdz skarbais vējš. Lai arī mugurā ir 2 džemperi un virsjaka, aukstums pateicotie vējam jūtams pamatīgi. Ļoti pietrūkst cimdu un kaut kā ar ko piesegt seju. Kad sasniegts mērķa augstums, uzmetam skatu uz lejā esošo ciematu gaismām, bet izbaudīt nespējam. Pamatīgā gaisa spiediena un aukstuma dēļ mutē jūtama asiņu garša. Izejam uz Rietumu terasi, kur atrodas ntie akmenī iekalti mākslinieciski skaistie tēli, kā arī milzīgas mitoloģiskas akmens galvas, kas iegūst iesauku "Butterheads" jeb sviesta galvas. Kā izrādās, mūsu četrotne meŗķi sasniegusi pirmie. Lielāko daļu no pārējiem neredzējām krietnu laiku, kas mūsos radīja neizpratni. Pirmā reakcija augšā - ir tik auksti, ka noturēt kameru rokās nav iespējams. Aukstais vējš, kas stiprumā varētu atbilst vieglai vētrai, pirkstus ātri padara nejūtīgus. Cenšamies atrast aizvēju, kur beidzot sākam runāt un pat smieties iedomājoties, kas ar mums notiktu, ja mēs uz kalna nakšņotu teltī. Līdz ar pirmo debesu sārtošanos un pirmo gaismas parādīšanos (nejaukt ar saules stariem) mūsos atgriežas piedzīvojumu gars. Par spīti pirkstiem, kas nejūt kameras pogu, fotografējam uz nebēdu. Sākam iet apkārt kalnam un nokļūstam Austruku terasē, kur arī visa tauta ir. Austrumu terasē arī atrodas milzīgākās statujas (milzu krēsli ar mitoloģiskiem tēliem), kuru izmērs mani absolūti šokēja.
05:45
Skanot aplausiem no kalniem uzlec saule radot brīnišķīgo ēnu spēli ar statujām. Apkārt esošie kalni un lejas pilnīgi pārvēršas radot nedaudz sirreālu sajūtu un brīnišķīgu skatu. Tagad arī apjēdzam cik auksts patiesībā bija - uz akmeņiem izgulsnējušies ledus kristāliņi. Kādu laiku turpinot ķert mirkļus ar fotokamerām, nolemjam atgriezties mikroautobusā. PIe busiņiem esošajā ēkā papildinu savu ledusskapju magnētu kolekciju ar vēl vienu eksponātu. Tagad dodamies uz nākamo apskates punktu - tik pat vecām alām. Pie ieejas ir liela akmens plāksne ar 2 tēliem kā arī klints siena no viena vietas norakstīta sengrieķu valodā. Pa akmens pakāpieniem kāpjam lejup izgaismojot ceļu ar telefonu un šķiltavu lukturiem. Nokāpjam līdz vietai, kur pakāpieni beidzas un sākas vienkaŗša ala, kurā vieni neriskējam doties. Tālākais ceļš ved uz vēl vienām kapenēm, kuras pēc uzbūves ir līdzīgas - vidū mākslīgi uzbērta smaile, zem kuras atrodoties kapenes un 3 pusēs no tās kolonnas uz kurām ir ērglis, lauva, kā arī kas nenosakāms, jo laika zobs to ir pabojājis.Pēdējais apskates plānā ir romiešu celts tilts, kas nudien ir milzīgs. Tur sastopam jaunus draugus - ļoti draudzīgu suņu ģimeni. Līdz ar tiltu ekskursija ir beigusies.
08:40
Atgriežamies dzīvoklī, kur paēdam fiksas brokastis un salasam mantiņas, lai atgrieztos mājup.
09:30
Pametam laipno nama tēvu un dodamies stopēt. Kādu laiku nekādas veiksmes. Pirmie, aks piestāj ir policija. Protams nedaudz nobījāmies, jo turku policijai nav pārāk laba reputācija. Laimīgā kārtā puiši bija jauki un viens tīri labi runāja angliski. Novēlējuši veiksmi viņi mūs pamet. Lai pievilinātu turku autovadītājus, sagatavojām vēl vienu plakātu, kuru turējām blakus tam uz kura rakstīts bija "Gaziantep". Uz šī bija rakstīts "Hello". Vai palīdzēja? Jā nākamā mašīna piestāja. Pēc skata žiperīgs turks, kas mūs nobiedēja vedot parādīt piknika vietu, kura bija tik neomulīga, ka dūrē kabatā sažņaudzu nazi - katram gadījumam. Par laimi - velns nebija tik melns, kā viņu mālē. Tālāk viņš mūs aizveda uz kafejnīcu kur izmaksāja pa vieglajam dzērienam (kola, tēja un tā). Patīkami pārsteidza parādot Besni vecpilsētu, kura tagad gan vairāk ir vien drupas, tomēr visai pievilcīga tūristu acīm. Uzkāpām arī minaretā, kur viņš izdarīj, ko tādu, kas lika no viņa atbrīvoties pēc iespējas ātrāk - minareta tumsā aiztika Ingaz kājas un uz viņas nikno skatienu atbildēja ar gaisa buču. Pēc 5 minūtēm mūsu ceļi šķīrās, viņam norādot ne to labāko stopēšanas vietu. Kamēr nezinājām, ka šī nav laba vieta, gar mums nobrauca jauns turku puisis ar šiku mašīnu mums nederīgā virzienā. Pēc brīža viņš brauca atpakaļ - šķiet gribēja paspīdēt. prata arī angļu valodu. Tiesa - izrādīšanās viņam labi nebeidzās, jo mašīnīte viņam prombraucot sāka mirt nost. Nākamais, kas piestāja nogādāja mūs uz labāku stopēšanas vietu un nebrauca prom līdz nedabūjām nākamo transportu. Uz atvadām atsveicinoties Ingas pasniegto roku viņš nemazam vaļā negribēja laist.
Nākamais braucējs bija galīgs Šūmahers. Paldies Dievam viņš mūs veda vien 10 kilometrus, kuros sevi parādīja, kā ļoti agresīvu braucēju un pāris reizes jau šķita, ka labi nebūs. Izkāpis ārā šķiet biju gluži nobālējis.
Ceturtā un pēdējā mašīna nogādāja mūs Gaziantepā. Onka, kas šķiet bija precējies un apmēram 60 gadus vecs, par visām varēm centās iegūt Annas uzmanību rakstot viņai zīmītes, ka viņa ir jauka1 skaista, ka gribot viņu citreiz satikt un vēl nez ko. Tāpat arī gribēja zināt, kur mūsu dzīvokļi. Tā nu norādījām nepareizu vietu un zudām rpm, ko kājas nes.
15:00
Gaziantepa, kur pavadam meitenes līdz dzīvoklim un dodamies uz savējo.
Kopsavilkums:
Ceļotāju skaits - 4 (2 latvieši, moldāvs, poliete)
Gulētais laiks no Gaziantepas pamešanas līdz atgriešanās brīdim - 3 stundas
Gaisa temperatūra - no -5 grādiem līdz +25 grādiem
Nostopēto transporta līdzekļu skaits - 7 (3 pirmajā dienā un 4 otrajā)
Maksas transporta līdzekļu skaits - 5 (4 sabiedriskā transporta autobusi un 1 mikroautobuss)
Pieveiktie kilometri - apmēram 450
Iztērētā nauda uz 1 personu - apmēram 45 liras (15 lati), kas principā tika iztērēti tikai par transportu (sabiedriskais, mikroautobuss, izspiedējs mikroautobuss pirmajā dienā)
Uzņemto fotogrāfiju kopskaits (ar visiem 3 fotoaparātiem) - aptuveni 1000
Papildus informācija
http://en.wikipedia.org/wiki/Mount_Nemrut
http://en.wikipedia.org/wiki/Antiochus_I_Theos_of_Commagene
svētdiena, 2010. gada 24. oktobris
No dzīvokļa par mājām
Sākšu ar to, ka piektdien 6os agrā rīta stundā atgriezos no Ankaras un Safranbolu. Nu gāja jau nu baigi jauki. Visādā ziņā sūdzēties nevar.
Vispirms jāmin, ka biļetešu izmaksas no Gaziantepas līdz Ankarai un no Ankaras līdz Safranbolu, kā arī atpakaļ tiek atmaksātas, jo gala mērķī Safranbolu noritēja brīvpra'tīgo projektu vidustermiņa apmācības. Tā nu sanāca stirpi lētāk apskatīt pasauli.
Ankara bija interesanta. Tūrisma objektus iespējams apskatīt vienā dienā, bet ne tur tā sāls. 1. dienā ieradāmies Ankarā agrā rīta stundā, kad saulīte knapi uzlēkusi bija. Grupas sastāvs: es - latvietis, Artioms - moldāvs, Inga - latviete, Anita - Spāniete, Anna - poliete. Skats no autoostas - man neredzēts. Tā nu mēs sastapām Spānietes Anitas turku draugu Mihaelu (nejaukt ar Šūmaheru), kurš mūs laipni izvadāja pa pāris interesantiem objektiem - milzīga izmēra mošeju un neatkarīgā Turcijas izveidotāja Ataturka mauzaleju (jā, apmēram kā Ļeņina mauzalejs Maskavā). Ja runājam par Ataturku, tad tas čalis mani biedē. Viņa portreti ir visur (ar to es domāju VISUR - kafejnīcās veikalos sabiedriskās iestādēs). Nu darījis viņš ir daudz laba Turcijas labā, bet nu baigais kults viņam te. Sarkanie Turcijas karogi arī ir visur. Un turklāt vēl cenzūra (NAV YOUTUBE!!!). Nu nemāku teikt, bet kaut ko jau nu stipri atgādina... Kad pa savām darīšanām aiziet Artioms un Mihales ar Anitu, trijatā (es, Inga un Anna) dodamies paklaiņot pa naksnīgo uncilvēku pilno centru. Visādu mantu pārdevēji ir uz katra stūra un visu ko var pa lēto dabūt. Nopirku pāris aproces, kas kopā latos izmaksāja nedaudz zem 2.5, kamēr Latvijā tas būtu....
2. dienā trijatā izgājām brīvsolī pa Ankaru, jo no mūsu 2 pelnrušķītēm, kas nepaspēja uz pusnakts ķirbi (lasīt - metro) agrā rīta stundā mājā pārradās vien Artioms, kamēr Anita turpināja mīt savas takas. Tā kā Artioms gribēja čučēt, tā arī staigājām trijatā. Jāsaka - nenožēlojām. Cietokšņa drupas atradās kalna virsotnē, no kura pavērās lieliska panorāma uz visu pilsētu. Kas mani pārsteidza - ap cietokšņa drupām atradās ļoti nabadzīgs reģions (vēlāk uzzinājām, ka arī ļoti bīstams un ārzemnieki tur ir tikpat reti viesi, kā nauda Latvijas kasē). Mājoklīši saķepēti no kā vien var un turējās tā teikt uz puņķiem, turklāt saslieti tieši pie cietokšņa drupām. Tūristiem atvēlēts vien mazs stūrītis no visa kādreiz milzīgā cietokšņa. tā no no skumjā gala gājām ap kalnu. Atradām durvis, kas veda iekšā klintī zem cietokšņa, redzējām 2 vīrus, kas laboja jumtu. Viņi palūdza uztaisīt bildi ar viņiem, un mums ejot prom vēl dzirdējām viņu nobļaujoties.... "Heil Hitler"... Tālāk sastapām 3 bērnus, kurus padarījām laimīgus, jo nofotografējām un iedevām "hi-5" jeb "pieci". Viņi arī mums pārādīja ceļu uz tūristu cietokšņa daļu. Tur mūs gaidīja 2 meitenītes, kas mums itkā angliski izstāstīja cietokšņa vēsturi kā dzejoli, vien saprast īsti neko nevarēja. kamēr viena stāstīja, otra mēģināja teikt to pašu, bet saņēma dunku no pirmās. Tā teikt:"Nelien manā biznesā". Programmas nagla - jautājums Ingai:"Jesķ madam one lira?" Komentāri lieki. Bērni svešvalodas zin.
Protams, arī te bez sekotājiem neiztiek. Pie veikala gaidot meitenes, man pretī apsēdās turku meitene. Aizsmēķēja cigareti un klusēja. Sagaidīju meitenes un bridām lejup pa ielu. Nākamajā krustojumā apstājāmies un bijām nedaudz pārsteigti, kad jauniete pienāca klāt un teica:"I was just wandering - where are you from?" Tas, mani mīļie, saucās "folower"!
Kad pienāca krēsla, parkā izbraucām ar panorāmas ratu un tas bija vienkārši "waaaaaauuuu". Visur gaismas, viss skaists. Super.
Nākošā rītā pacēlām enkurus un laidām uz Safranbolu. Var pieminēt, ka Anita ieradās pēdējā brīdī.
par Safranbolu. UNESCO Pasaules cilvēces mantojuma pilsēta kopš 1994 gada. Nemaz pēc Turcijas neizskatās. Ēkas visas baltas, atgādina kādu Eiropas kalnu ciematu. Apmēram 2000 ēkas ir kā pieminekļi. Kā zināms viņi te bez UNESCO atļaujas sienā pat naglu nevar iesist. un Visapkārt kalni, kalni, kalni... Tiesa - ēkas nav vienīgais iemesls kāpēc vieta ir slavena. Šī ir viena no retajām vietām pasaulē (Ja ne vienīgā!!!), kur aug safrāns. nenormāli dārga garšviela. Kilograms maksā 10000 dolāru.
Par vietu tas būtu viss. Tātad te noritēja vidutermiņa apmācības. Kopā bijām ja nemaldos 21, tajā skaitā 6 no Gaziantepas, kā arī kopā 3 latvieši. Nu jā - bija patiešām jauki. pirmās dienas vakarā man bija pāri 38 tepmeratūra un klepus sākās, no kura vaļā neesmu ticis vēl tagad. Citādā ziņā - super. Latvieši veiksmīgi iemācījām turkam dažas frāzes latviski. Piemēram - "Es dzīvoju Turcijā", "Trakais trusis", "Šņabis ir?" "Ielej man glāzē sņabi", "Nu kas, tev žēl?". Stambulietis un Inga iemācīja arī nelabas lietas. *pilnā nopietnībā* Klausies, klausies, *paņemot rokās ūdens pudeli* paņem ūdeni *žestikulējot it kā raidot prom* ej ej ej ej ej un nomazgā savu pakaļu. Un pēc tam arī:"Paņem ūdeni, un ejam visi mazgāt manu pakaļu". Viņš pat saprata, kā pielietot valodu, tiesa - ne visai jaukā veidā, Labā lieta - smieklu deva garantēta. Kas lika aizdomāties? Viņš trīs dienās iemācījās vairāk latviešu valodu, kā ntie krievvalodīgie desmitgadēs...
Protams pienāca pēdējā diena, kad atgriezos mājās Gaziantepā. Piektdien veiksmīgi aiznesu labot kameru. Par displeja maiņu nāksies maksāt 85 liras, lai arī iepriekš bija runa par 70. 85 liras- apmēram 30 lati. Piecietīšu. Tā kā Artioms mājās pārradās vien svētdienas rītā, sestdienu izmantoju kārtīgai dzīvokļa tīrīšanai. rezultātā viss ir tīrs, priekšnams neizskatās kā noliktava, virtuves plauktos ir vairāk kārtības, dzīvojamā izstaba rada lielāku māju sajūtu. Sestdien sāku iznīcināt 2kg mandarīnu, kuru kopējā cena bija apmēram 50 santīmi. Tā viņi te maksā.
Svētdiena. Eh, laba diena. pusdienās kartupeļi ar sīpoliem un tomātu, vakarā pankūkas ar medu un piparmētru tēja. Gluži kā mājās un viss paša gatavots. Tā ka dzīve ir nedaudz gaišāka.
Ak jā - ir cerība, ka rīt beidzot sāksies aktīvs darbs.
Vispirms jāmin, ka biļetešu izmaksas no Gaziantepas līdz Ankarai un no Ankaras līdz Safranbolu, kā arī atpakaļ tiek atmaksātas, jo gala mērķī Safranbolu noritēja brīvpra'tīgo projektu vidustermiņa apmācības. Tā nu sanāca stirpi lētāk apskatīt pasauli.
Ankara bija interesanta. Tūrisma objektus iespējams apskatīt vienā dienā, bet ne tur tā sāls. 1. dienā ieradāmies Ankarā agrā rīta stundā, kad saulīte knapi uzlēkusi bija. Grupas sastāvs: es - latvietis, Artioms - moldāvs, Inga - latviete, Anita - Spāniete, Anna - poliete. Skats no autoostas - man neredzēts. Tā nu mēs sastapām Spānietes Anitas turku draugu Mihaelu (nejaukt ar Šūmaheru), kurš mūs laipni izvadāja pa pāris interesantiem objektiem - milzīga izmēra mošeju un neatkarīgā Turcijas izveidotāja Ataturka mauzaleju (jā, apmēram kā Ļeņina mauzalejs Maskavā). Ja runājam par Ataturku, tad tas čalis mani biedē. Viņa portreti ir visur (ar to es domāju VISUR - kafejnīcās veikalos sabiedriskās iestādēs). Nu darījis viņš ir daudz laba Turcijas labā, bet nu baigais kults viņam te. Sarkanie Turcijas karogi arī ir visur. Un turklāt vēl cenzūra (NAV YOUTUBE!!!). Nu nemāku teikt, bet kaut ko jau nu stipri atgādina... Kad pa savām darīšanām aiziet Artioms un Mihales ar Anitu, trijatā (es, Inga un Anna) dodamies paklaiņot pa naksnīgo uncilvēku pilno centru. Visādu mantu pārdevēji ir uz katra stūra un visu ko var pa lēto dabūt. Nopirku pāris aproces, kas kopā latos izmaksāja nedaudz zem 2.5, kamēr Latvijā tas būtu....
2. dienā trijatā izgājām brīvsolī pa Ankaru, jo no mūsu 2 pelnrušķītēm, kas nepaspēja uz pusnakts ķirbi (lasīt - metro) agrā rīta stundā mājā pārradās vien Artioms, kamēr Anita turpināja mīt savas takas. Tā kā Artioms gribēja čučēt, tā arī staigājām trijatā. Jāsaka - nenožēlojām. Cietokšņa drupas atradās kalna virsotnē, no kura pavērās lieliska panorāma uz visu pilsētu. Kas mani pārsteidza - ap cietokšņa drupām atradās ļoti nabadzīgs reģions (vēlāk uzzinājām, ka arī ļoti bīstams un ārzemnieki tur ir tikpat reti viesi, kā nauda Latvijas kasē). Mājoklīši saķepēti no kā vien var un turējās tā teikt uz puņķiem, turklāt saslieti tieši pie cietokšņa drupām. Tūristiem atvēlēts vien mazs stūrītis no visa kādreiz milzīgā cietokšņa. tā no no skumjā gala gājām ap kalnu. Atradām durvis, kas veda iekšā klintī zem cietokšņa, redzējām 2 vīrus, kas laboja jumtu. Viņi palūdza uztaisīt bildi ar viņiem, un mums ejot prom vēl dzirdējām viņu nobļaujoties.... "Heil Hitler"... Tālāk sastapām 3 bērnus, kurus padarījām laimīgus, jo nofotografējām un iedevām "hi-5" jeb "pieci". Viņi arī mums pārādīja ceļu uz tūristu cietokšņa daļu. Tur mūs gaidīja 2 meitenītes, kas mums itkā angliski izstāstīja cietokšņa vēsturi kā dzejoli, vien saprast īsti neko nevarēja. kamēr viena stāstīja, otra mēģināja teikt to pašu, bet saņēma dunku no pirmās. Tā teikt:"Nelien manā biznesā". Programmas nagla - jautājums Ingai:"Jesķ madam one lira?" Komentāri lieki. Bērni svešvalodas zin.
Protams, arī te bez sekotājiem neiztiek. Pie veikala gaidot meitenes, man pretī apsēdās turku meitene. Aizsmēķēja cigareti un klusēja. Sagaidīju meitenes un bridām lejup pa ielu. Nākamajā krustojumā apstājāmies un bijām nedaudz pārsteigti, kad jauniete pienāca klāt un teica:"I was just wandering - where are you from?" Tas, mani mīļie, saucās "folower"!
Kad pienāca krēsla, parkā izbraucām ar panorāmas ratu un tas bija vienkārši "waaaaaauuuu". Visur gaismas, viss skaists. Super.
Nākošā rītā pacēlām enkurus un laidām uz Safranbolu. Var pieminēt, ka Anita ieradās pēdējā brīdī.
par Safranbolu. UNESCO Pasaules cilvēces mantojuma pilsēta kopš 1994 gada. Nemaz pēc Turcijas neizskatās. Ēkas visas baltas, atgādina kādu Eiropas kalnu ciematu. Apmēram 2000 ēkas ir kā pieminekļi. Kā zināms viņi te bez UNESCO atļaujas sienā pat naglu nevar iesist. un Visapkārt kalni, kalni, kalni... Tiesa - ēkas nav vienīgais iemesls kāpēc vieta ir slavena. Šī ir viena no retajām vietām pasaulē (Ja ne vienīgā!!!), kur aug safrāns. nenormāli dārga garšviela. Kilograms maksā 10000 dolāru.
Par vietu tas būtu viss. Tātad te noritēja vidutermiņa apmācības. Kopā bijām ja nemaldos 21, tajā skaitā 6 no Gaziantepas, kā arī kopā 3 latvieši. Nu jā - bija patiešām jauki. pirmās dienas vakarā man bija pāri 38 tepmeratūra un klepus sākās, no kura vaļā neesmu ticis vēl tagad. Citādā ziņā - super. Latvieši veiksmīgi iemācījām turkam dažas frāzes latviski. Piemēram - "Es dzīvoju Turcijā", "Trakais trusis", "Šņabis ir?" "Ielej man glāzē sņabi", "Nu kas, tev žēl?". Stambulietis un Inga iemācīja arī nelabas lietas. *pilnā nopietnībā* Klausies, klausies, *paņemot rokās ūdens pudeli* paņem ūdeni *žestikulējot it kā raidot prom* ej ej ej ej ej un nomazgā savu pakaļu. Un pēc tam arī:"Paņem ūdeni, un ejam visi mazgāt manu pakaļu". Viņš pat saprata, kā pielietot valodu, tiesa - ne visai jaukā veidā, Labā lieta - smieklu deva garantēta. Kas lika aizdomāties? Viņš trīs dienās iemācījās vairāk latviešu valodu, kā ntie krievvalodīgie desmitgadēs...
Protams pienāca pēdējā diena, kad atgriezos mājās Gaziantepā. Piektdien veiksmīgi aiznesu labot kameru. Par displeja maiņu nāksies maksāt 85 liras, lai arī iepriekš bija runa par 70. 85 liras- apmēram 30 lati. Piecietīšu. Tā kā Artioms mājās pārradās vien svētdienas rītā, sestdienu izmantoju kārtīgai dzīvokļa tīrīšanai. rezultātā viss ir tīrs, priekšnams neizskatās kā noliktava, virtuves plauktos ir vairāk kārtības, dzīvojamā izstaba rada lielāku māju sajūtu. Sestdien sāku iznīcināt 2kg mandarīnu, kuru kopējā cena bija apmēram 50 santīmi. Tā viņi te maksā.
Svētdiena. Eh, laba diena. pusdienās kartupeļi ar sīpoliem un tomātu, vakarā pankūkas ar medu un piparmētru tēja. Gluži kā mājās un viss paša gatavots. Tā ka dzīve ir nedaudz gaišāka.
Ak jā - ir cerība, ka rīt beidzot sāksies aktīvs darbs.
sestdiena, 2010. gada 9. oktobris
Atpakaļ no Antālijas
Mīļā Ieva
Atceries, pirms nedēļas rakstīju, ka gaidāmā brauciena reitings ir 5 no 5. Patiesībā Te ir jāatdala laika ar citiem brīvprātīgajiem vērtējums no hoteļa un tādu lietu vērtējuma.
Tad nu tā. Pēc 14 garām stundām ieradāmies Antālijā, kur hotelī bijā vieni no pirmajiem. Pirms mums bija vien 2 latvieši un 1 igaunis. Kopā brīvprātīgo skaits bija apmēram 57. Te nu var dažus interesantus faktus pielikt.. Visplašāk pārstāvētās nācijas bija V ācija, Itālija un....Latvija. Visplašāk pārstāvētā pilsēta - mana Gaziantepa. 3 garākie cilvēki apmācībās bija 3 latviešu džeki. 2 no labākā izskata meitenēm bija latvietes un 1 igauniete. No visiem brīvprātīgajiem, aks tur bija sanāca, ka vistuvāk manai dzīvesvietai dzīvo Igauniete nevis kāds no latviešiem. Vienīgie 3 cilvēki, kas pamatīga negaisa laikā sēdēja nevis eksluzīvā restorānā, bet lēkāja pa peļķēm bija 3 latvieši. Un vispār - Latvija, Igaunija un Lietuva rullē ^^.
1. diena
Ierodamies viesnīcā, kur saņemam dzeltenās aproces, kas norāda, ka mums viss izņemot alkoholu ir par velti. Nu tas arī nozīmēja, ka kārtīgie pieēsties varēja. Visu dienu pavadam pie jūras (kas priekš manis bjia silta, bet priekš moldāva, brita un itālietēm pavēsa). Varkarā ar šo kompāniju dodamies vakariņās uz krodziņu pilsētā (jo nebijām informēti, ka tyajā milzīgajā hoteļa kompleksā ir vieta, kur paēst vakariņas par velti). Protams, veiksmīgi nokavējam tikšanās sākumu un ierodamies pēdējie. Principā tad arī bija via iepazīšanās un tā. Pēc tā pasākuma daļa devās uz čučām noguruma dēļ, bet daļa (ieskaitot mani) uz diskotēku. Pēc diskotēkas vēl nopeldējāmies sāļajā baseinā un devāmies uz čučām. Istabā vēlāk iegāzās arī dusmīgs piedzēries brits, kurš pēkšņi apvainoja mani un moldāvu, ka mēs visu laiku runājot krieviski, lai viņš nesaprastu. Tas gan ir visai dīvaini, jo nekā tāda nav. Reizēm moldāvs mēģina viņam krieviski uzlikt un tad es mēģinu britu aizstāvēt, jo viņu abu savstarpējā nepatika tā kā uz stereotipiem balstīta. No rīta situāciju izdev;as atrisināt, vismaz starp mani un britu, Moldāvs gan spītīgi uzstāja, ka viņam ar britu nav ko runāt, bet, laikam jau viņi ar visu nokārtoja savā starpā.
2. diena
Sākās apmācības, mums stāsta par Turciju, par attieksmi EVS laikā un tādām lietām. Principā diezgan interesanti. Tiesa, garās runās neizplūdīšu. Varu vēl pieminēt, ka bija iespēja pārmīt vāru ar Nacionālās aģentūras šefu. Moldāvs to arī izdarīja. Bet nu salīdzinot ar citiem mūsu problēmas ir tīrais sīkums. Vakarā ar pacmit brīvprātīgajiem aizgājām ārā uz kafejnīcu. Pēc tam doma bija iet uz disko, bet tā atkal bija pagalam draņķīga tā ka devos pie miera.
3. diena
Turpinās apmācības. Dabonam interesantu informāciju par Turciju, arī viktorīna ietiplst komplektā. Uzvarētāju grupa dabūja buteli vīna. Vakarā skatāmies filmu "one day in europe", kas izrādās diezgan smieklīga un ir vērts noskatīties. Pēc tam mana pāris cilvēku organizēšana iet ārā uz kafejnīcu izvērsās par 25 cilvēku grupu. patīkamā gaisotnē nosponsorējam vienu kafejnīcu, uzspēlējam tavlu (backgamon) un pēčāk ar milzīgo latvieti, vācieti ar afro un mūsu britu ejam peldēt baseinā, kur tumsā mainas gaismas. Pelde vienkārši ideāla un vienīgias, ko pēc tam spēju darīt bija likties gulēt.
4. diena
Konfliksituāciju risināšana un... Ekskursija pa Antāliju. Bijām pie viena ūdenskrituma, kas izrādās ir lielākais ūdenskritums pasaulē, kas krīt taisni jūrā. Bariņš nokāpām lejā pa klinti (pa klintīs izcirstiem kāpšļiem, samērā ekstrēmi). Bariņā 2 latvieši, 2 igauņi, poliete, brits un moldāvs. Pārējie noraustījās un paši vainīgi. Tas ko no augšas varēja redzēt ir štrunts, salīdzinot ar skatu no lejas, Būs arī bildes - aizpildīšu pēdējas vietas galerijā. Nesūdzēšos par pāris vietām galerijā, jo pašam konts beidzies, *slēptā reklāma*. Pēčāk devāmies uz vecpilsētu. Tiku pareizajā komānija, kas pusstundu Antāliju apskatīja no jūras. pusstunda par 5 lirām no cilvēka. Tajā pašā laikā no pāris krieviem pan''ema 10 un pat 20 liras par to pašu braucienu :D .Brauciens bija superīgs, pabraucām zem ūdenskrituma, iebraucām alā un vēl un vēl. Gan jau bildes būs.
Tālāk ceļš veda uz vecu vecu pilsētu sauktu par Pergi. Romiešu celta un ļoti ļoti interesanta. protams, ka tagad neviens tur nedzīvo. Palikušas vien drupas un majestātiska kolonnas. To tiešām ir vērts redzēt. Pēc tam apmeklējām vēl vienu ūdenskritumu, zem kura bija iespēja ieiet un apskatīt no otras puses (iekšpuses) Pamatīgās alu sistēmas dēļ. Skaisti.
Pēdējais pieturas punkts - ekskluzīvs restorāns, kur ēdiens nebija gards salīdzinot ar Gaziantepu. labākā pasākuma daļa - 3 latvieši, kas negaisa laikā pa peļķēm lēkā, kamēr pārējie pūst restorānā.
Naktī uzrīkojam baseina ballīti, jau minētajā baseinā, tikai ar vairāk cilvēkiem. Nu tas nudien bija ļoti ļoti jautri un domājams paliks atmiņā uz ilgu laiku.
5. diena
Informācija par Youth pass kā arī visu apmācību novērtēšana. 12os tiekam izsviesti no istabām, bet laiku līdz transportam uz māju pilsētām varam pavadīt hotelī. To arī daram. Ar vienu no latviešu cāļiem, britu, turku treneri un zviedru meiteni spēlējam ļoti brutālu ūdenspolo bez noteikumiem. No ļoti jautra un traumējoša padarīšana :D Pēdējo stundu pavadām spa centrā, kur 40 dolāru vietā par masāžu samaksājam neko, jo esam nodibinājuši draudzību ar pareizajiem cilvēkiem. Vēl aziejam uz saunu, tvaika istabu, baseinu un nedaudz džakūzī. Tad jau arī jādodas prom. Gandrīz nokavējam autobusu uz Gaziantepu, jo izr;ad;as autobuss uz autoostu iet pusotru stundu un izlaiž apmēram 500 metrus no autoostas. Tad nu arī skrējām, bet paspējām. Šoreiz 14 stundas autobusā bija vieglākas, jo visu šo laiku nogulēju. 10os esam pilsētā un te nu es esmu - rakstu jums pasaciņu.
Hotelis
Istaba - 4 no 5. Divvietīgajā eistabā bijām spiesti dzīvot 3, kaut gan tā it kā nevajadzēja būt. Moldāvs gulēja uz saliekamš gultas.
Ēdiens - 3.5 no 5 daudz, dažāds, negaršīgs. Gaļu viņi ne līdz galam tur mēdza izcept. Daudzi brīvprātīgie ēdiena dēļ iedzīvojās vēderproblēmās. Protams šķīvji ar ļoti bieži bija ne līdz galam nomazgāta, kas jau diezgan pamatīgi sabojāja apetīti. Pluss, ka vrāj ēst cik lien, ja izdevās atrast kaut ko puslīdz garšīgu.
Diskotēkas - 2 no 5 mūzika visās veināda un draņķīga. Latvijā kurš katrs labāku uzliktu
Spa centrs - 5 no 5 ļoti patīkams. Nožēloju, ka nepavadīju tur vairāk laika
Apkalpojošais personāls - 3.5 no 5 runā krieviski, nedaudz vāciski, protams, turciski, knapi spēj salikt kopā 2 vārdus angliski. Pret brīvprātīgajiem izturējās apmēram ar tādu attieksmi "ko jūs gribat, paši nemaksājat, par jums maksā nacionālā aģentūra, tā ka nepīkstat'" Taisnība tur protams ir, bet tas vien mūs par suņiem nepadara.
Citi tūristi - pilns ar krieviem, daudz vāciešu. Krievu tūristi pārsvarā izcēlās ar nekulturālu lamāšanos un ļoti kritisku attieksmi pret katru sīkumu.
Citi brīvprātīgie - superīgie cilvēki. Visi apmainījāmies ar kontaktiem, tā ka tagad var visi ceļot zinot, ka būs kur palikt pa nakti.
Tātad hotelis izspiež 3.5 no 5
Bet nu nesūdzos - laiks tika pavadīts labi, bet Antālijas man nepietrūks. Man pietrūks to foršo cilvēku. Tiesa, daļu no viņiem satikšu vidustermiņa apmācībās janvārī.
Atā
P.s. Manu kameru salabos apmēram par 30 latiem, kas ir samērā lēti
p.p.s. Trešdien brits brauc mājās, man viņa pietrūks.
p.p.p.s. ceturtdien atnāca īsziņa, ka mans telefons tiks bloķēts, tādēļ pirmdien piereģistrēšu Latvijas telfonu Turcijā uz 4 mēnešiem, lai izvairītos no tā, un dzīvošu ar to simkarti
p.p.p.s. Šodien 2os tikšanās ar vietējiem brīvprātīgajiem, kas (es ļoti ceru) būs mūsu kolēģi
Atceries, pirms nedēļas rakstīju, ka gaidāmā brauciena reitings ir 5 no 5. Patiesībā Te ir jāatdala laika ar citiem brīvprātīgajiem vērtējums no hoteļa un tādu lietu vērtējuma.
Tad nu tā. Pēc 14 garām stundām ieradāmies Antālijā, kur hotelī bijā vieni no pirmajiem. Pirms mums bija vien 2 latvieši un 1 igaunis. Kopā brīvprātīgo skaits bija apmēram 57. Te nu var dažus interesantus faktus pielikt.. Visplašāk pārstāvētās nācijas bija V ācija, Itālija un....Latvija. Visplašāk pārstāvētā pilsēta - mana Gaziantepa. 3 garākie cilvēki apmācībās bija 3 latviešu džeki. 2 no labākā izskata meitenēm bija latvietes un 1 igauniete. No visiem brīvprātīgajiem, aks tur bija sanāca, ka vistuvāk manai dzīvesvietai dzīvo Igauniete nevis kāds no latviešiem. Vienīgie 3 cilvēki, kas pamatīga negaisa laikā sēdēja nevis eksluzīvā restorānā, bet lēkāja pa peļķēm bija 3 latvieši. Un vispār - Latvija, Igaunija un Lietuva rullē ^^.
1. diena
Ierodamies viesnīcā, kur saņemam dzeltenās aproces, kas norāda, ka mums viss izņemot alkoholu ir par velti. Nu tas arī nozīmēja, ka kārtīgie pieēsties varēja. Visu dienu pavadam pie jūras (kas priekš manis bjia silta, bet priekš moldāva, brita un itālietēm pavēsa). Varkarā ar šo kompāniju dodamies vakariņās uz krodziņu pilsētā (jo nebijām informēti, ka tyajā milzīgajā hoteļa kompleksā ir vieta, kur paēst vakariņas par velti). Protams, veiksmīgi nokavējam tikšanās sākumu un ierodamies pēdējie. Principā tad arī bija via iepazīšanās un tā. Pēc tā pasākuma daļa devās uz čučām noguruma dēļ, bet daļa (ieskaitot mani) uz diskotēku. Pēc diskotēkas vēl nopeldējāmies sāļajā baseinā un devāmies uz čučām. Istabā vēlāk iegāzās arī dusmīgs piedzēries brits, kurš pēkšņi apvainoja mani un moldāvu, ka mēs visu laiku runājot krieviski, lai viņš nesaprastu. Tas gan ir visai dīvaini, jo nekā tāda nav. Reizēm moldāvs mēģina viņam krieviski uzlikt un tad es mēģinu britu aizstāvēt, jo viņu abu savstarpējā nepatika tā kā uz stereotipiem balstīta. No rīta situāciju izdev;as atrisināt, vismaz starp mani un britu, Moldāvs gan spītīgi uzstāja, ka viņam ar britu nav ko runāt, bet, laikam jau viņi ar visu nokārtoja savā starpā.
2. diena
Sākās apmācības, mums stāsta par Turciju, par attieksmi EVS laikā un tādām lietām. Principā diezgan interesanti. Tiesa, garās runās neizplūdīšu. Varu vēl pieminēt, ka bija iespēja pārmīt vāru ar Nacionālās aģentūras šefu. Moldāvs to arī izdarīja. Bet nu salīdzinot ar citiem mūsu problēmas ir tīrais sīkums. Vakarā ar pacmit brīvprātīgajiem aizgājām ārā uz kafejnīcu. Pēc tam doma bija iet uz disko, bet tā atkal bija pagalam draņķīga tā ka devos pie miera.
3. diena
Turpinās apmācības. Dabonam interesantu informāciju par Turciju, arī viktorīna ietiplst komplektā. Uzvarētāju grupa dabūja buteli vīna. Vakarā skatāmies filmu "one day in europe", kas izrādās diezgan smieklīga un ir vērts noskatīties. Pēc tam mana pāris cilvēku organizēšana iet ārā uz kafejnīcu izvērsās par 25 cilvēku grupu. patīkamā gaisotnē nosponsorējam vienu kafejnīcu, uzspēlējam tavlu (backgamon) un pēčāk ar milzīgo latvieti, vācieti ar afro un mūsu britu ejam peldēt baseinā, kur tumsā mainas gaismas. Pelde vienkārši ideāla un vienīgias, ko pēc tam spēju darīt bija likties gulēt.
4. diena
Konfliksituāciju risināšana un... Ekskursija pa Antāliju. Bijām pie viena ūdenskrituma, kas izrādās ir lielākais ūdenskritums pasaulē, kas krīt taisni jūrā. Bariņš nokāpām lejā pa klinti (pa klintīs izcirstiem kāpšļiem, samērā ekstrēmi). Bariņā 2 latvieši, 2 igauņi, poliete, brits un moldāvs. Pārējie noraustījās un paši vainīgi. Tas ko no augšas varēja redzēt ir štrunts, salīdzinot ar skatu no lejas, Būs arī bildes - aizpildīšu pēdējas vietas galerijā. Nesūdzēšos par pāris vietām galerijā, jo pašam konts beidzies, *slēptā reklāma*. Pēčāk devāmies uz vecpilsētu. Tiku pareizajā komānija, kas pusstundu Antāliju apskatīja no jūras. pusstunda par 5 lirām no cilvēka. Tajā pašā laikā no pāris krieviem pan''ema 10 un pat 20 liras par to pašu braucienu :D .Brauciens bija superīgs, pabraucām zem ūdenskrituma, iebraucām alā un vēl un vēl. Gan jau bildes būs.
Tālāk ceļš veda uz vecu vecu pilsētu sauktu par Pergi. Romiešu celta un ļoti ļoti interesanta. protams, ka tagad neviens tur nedzīvo. Palikušas vien drupas un majestātiska kolonnas. To tiešām ir vērts redzēt. Pēc tam apmeklējām vēl vienu ūdenskritumu, zem kura bija iespēja ieiet un apskatīt no otras puses (iekšpuses) Pamatīgās alu sistēmas dēļ. Skaisti.
Pēdējais pieturas punkts - ekskluzīvs restorāns, kur ēdiens nebija gards salīdzinot ar Gaziantepu. labākā pasākuma daļa - 3 latvieši, kas negaisa laikā pa peļķēm lēkā, kamēr pārējie pūst restorānā.
Naktī uzrīkojam baseina ballīti, jau minētajā baseinā, tikai ar vairāk cilvēkiem. Nu tas nudien bija ļoti ļoti jautri un domājams paliks atmiņā uz ilgu laiku.
5. diena
Informācija par Youth pass kā arī visu apmācību novērtēšana. 12os tiekam izsviesti no istabām, bet laiku līdz transportam uz māju pilsētām varam pavadīt hotelī. To arī daram. Ar vienu no latviešu cāļiem, britu, turku treneri un zviedru meiteni spēlējam ļoti brutālu ūdenspolo bez noteikumiem. No ļoti jautra un traumējoša padarīšana :D Pēdējo stundu pavadām spa centrā, kur 40 dolāru vietā par masāžu samaksājam neko, jo esam nodibinājuši draudzību ar pareizajiem cilvēkiem. Vēl aziejam uz saunu, tvaika istabu, baseinu un nedaudz džakūzī. Tad jau arī jādodas prom. Gandrīz nokavējam autobusu uz Gaziantepu, jo izr;ad;as autobuss uz autoostu iet pusotru stundu un izlaiž apmēram 500 metrus no autoostas. Tad nu arī skrējām, bet paspējām. Šoreiz 14 stundas autobusā bija vieglākas, jo visu šo laiku nogulēju. 10os esam pilsētā un te nu es esmu - rakstu jums pasaciņu.
Hotelis
Istaba - 4 no 5. Divvietīgajā eistabā bijām spiesti dzīvot 3, kaut gan tā it kā nevajadzēja būt. Moldāvs gulēja uz saliekamš gultas.
Ēdiens - 3.5 no 5 daudz, dažāds, negaršīgs. Gaļu viņi ne līdz galam tur mēdza izcept. Daudzi brīvprātīgie ēdiena dēļ iedzīvojās vēderproblēmās. Protams šķīvji ar ļoti bieži bija ne līdz galam nomazgāta, kas jau diezgan pamatīgi sabojāja apetīti. Pluss, ka vrāj ēst cik lien, ja izdevās atrast kaut ko puslīdz garšīgu.
Diskotēkas - 2 no 5 mūzika visās veināda un draņķīga. Latvijā kurš katrs labāku uzliktu
Spa centrs - 5 no 5 ļoti patīkams. Nožēloju, ka nepavadīju tur vairāk laika
Apkalpojošais personāls - 3.5 no 5 runā krieviski, nedaudz vāciski, protams, turciski, knapi spēj salikt kopā 2 vārdus angliski. Pret brīvprātīgajiem izturējās apmēram ar tādu attieksmi "ko jūs gribat, paši nemaksājat, par jums maksā nacionālā aģentūra, tā ka nepīkstat'" Taisnība tur protams ir, bet tas vien mūs par suņiem nepadara.
Citi tūristi - pilns ar krieviem, daudz vāciešu. Krievu tūristi pārsvarā izcēlās ar nekulturālu lamāšanos un ļoti kritisku attieksmi pret katru sīkumu.
Citi brīvprātīgie - superīgie cilvēki. Visi apmainījāmies ar kontaktiem, tā ka tagad var visi ceļot zinot, ka būs kur palikt pa nakti.
Tātad hotelis izspiež 3.5 no 5
Bet nu nesūdzos - laiks tika pavadīts labi, bet Antālijas man nepietrūks. Man pietrūks to foršo cilvēku. Tiesa, daļu no viņiem satikšu vidustermiņa apmācībās janvārī.
Atā
P.s. Manu kameru salabos apmēram par 30 latiem, kas ir samērā lēti
p.p.s. Trešdien brits brauc mājās, man viņa pietrūks.
p.p.p.s. ceturtdien atnāca īsziņa, ka mans telefons tiks bloķēts, tādēļ pirmdien piereģistrēšu Latvijas telfonu Turcijā uz 4 mēnešiem, lai izvairītos no tā, un dzīvošu ar to simkarti
p.p.p.s. Šodien 2os tikšanās ar vietējiem brīvprātīgajiem, kas (es ļoti ceru) būs mūsu kolēģi
pirmdiena, 2010. gada 13. septembris
EMO radītās problēmas
Eh, iet jau man visādi. Notikumu daudz, bet pavēstīšu vien pāris interesantākus momentus.
Sāksim ar to, ka esmu iemācījies turciskā stilā izbļaustīties.
Nu piemēram Mersinā izbļaustījos uz britu. Kamdēļ? Beidzot peiriebās viņa jēlie jociņi par latviešiem. Atvainojās, teica, ka mēģinās savaldīties. Nesavaldījās... Pats vainīgs. Atriebos. Sametu sejā britu nelādzības. Kroni uzlika tas, ka viņš nevarēja atrast karti, kur būtu viņa pilsēta, kas deva patīkamu augsni. Tagad beidzot tā kā izlīgām. No savas puses esmu apņēmies riebeklības nedarīt, kamēr viņš nesāks pirmais. Cerams arī nebūs iemesla, jo nav jau viņš nemaz tik briesmīgs. Tā, ka savu EMO pie smaida nneesmu dabūjis. Baterijas ta nav =/
Otra iespēja bija izbļaustīties telefonu veikalā. Nupat jau ir pāri mēnesim, kas jau ir tā kā neatļauts. Nelāgā kārtā mani savaldīja. Līdz nākamajai pirmdienai... Ja nākamo pirmdienu nebūs ne telefonu, ne naudu nedos, nu toč no veikala ārā neiešu kamēr nebūs atrisinājuma. Tā, ka savu EMO pie smaida nneesmu dabūjis. Baterijas ta nav =/ Stulbi - 100 liras samaksātas, bet ne telefona ne naudas jau mēnesi.
Tagad labās ziņas.
Moldāvs skaidrā latviešu valodā dungo Reiganu " čiekurus". Vēl māk pateikt labdien, labvakar, paldies, lūdzu un " Tu man besī ārā". vai nav jauki?
Un vispār, man patīk mācīties turku valodu. Rakstīt gan kaut ko turciski enriskēšu. Tik drošs par savām spējām neesmu, bet gan jau Visādā ziņā gramatika joprojām šķiet vienkārša. Kā saka hodža Huseins - matematik!
Visu labu
Sāksim ar to, ka esmu iemācījies turciskā stilā izbļaustīties.
Nu piemēram Mersinā izbļaustījos uz britu. Kamdēļ? Beidzot peiriebās viņa jēlie jociņi par latviešiem. Atvainojās, teica, ka mēģinās savaldīties. Nesavaldījās... Pats vainīgs. Atriebos. Sametu sejā britu nelādzības. Kroni uzlika tas, ka viņš nevarēja atrast karti, kur būtu viņa pilsēta, kas deva patīkamu augsni. Tagad beidzot tā kā izlīgām. No savas puses esmu apņēmies riebeklības nedarīt, kamēr viņš nesāks pirmais. Cerams arī nebūs iemesla, jo nav jau viņš nemaz tik briesmīgs. Tā, ka savu EMO pie smaida nneesmu dabūjis. Baterijas ta nav =/
Otra iespēja bija izbļaustīties telefonu veikalā. Nupat jau ir pāri mēnesim, kas jau ir tā kā neatļauts. Nelāgā kārtā mani savaldīja. Līdz nākamajai pirmdienai... Ja nākamo pirmdienu nebūs ne telefonu, ne naudu nedos, nu toč no veikala ārā neiešu kamēr nebūs atrisinājuma. Tā, ka savu EMO pie smaida nneesmu dabūjis. Baterijas ta nav =/ Stulbi - 100 liras samaksātas, bet ne telefona ne naudas jau mēnesi.
Tagad labās ziņas.
Moldāvs skaidrā latviešu valodā dungo Reiganu " čiekurus". Vēl māk pateikt labdien, labvakar, paldies, lūdzu un " Tu man besī ārā". vai nav jauki?
Un vispār, man patīk mācīties turku valodu. Rakstīt gan kaut ko turciski enriskēšu. Tik drošs par savām spējām neesmu, bet gan jau Visādā ziņā gramatika joprojām šķiet vienkārša. Kā saka hodža Huseins - matematik!
Visu labu
otrdiena, 2010. gada 31. augusts
Vakariņas pie elektriskās spuldzes
Ziniet? Piektdienas parasti ir labas dienas. iepriekšējā nebija izņēmums. Bijām uzaicināti uz tradicionālām turku vakariņām. Viss bija ellīgi pārpildīts ar garšvielām un sasodīti garšīgs. Piemēram kebabs ar pildītiem baklažāniem, Turku pica (izrunājās Lahmadžun). Arī muguras tikai pa skaisto apstrādātas. Cipa ieliek burkā uguni, izrauj ārā un burku liek uz muguras. Ādu nenormāli iesūc iekšā. Patīkama procedūra. Brits teica, ka pēc tam juties kā no jauna piedzimis.
Ja jau par ēšanu aizrunājos, tad jāsaka, ka tukri ir kā traki uz kolu. Tāda sajūta, ka tas ir viņu nacionālais dzēriens. Nu nezinu kā viņu kuņģi to panes. man kola, maigi sakot, ļoti nepatīk.
Protams, ar vakariņām vakars nebeidzās. Aizbraucām apciemot vienu dikti labu iluzionistu, kas ir mūsu šefa labs draugs. Uzzināju pāris interesantas lietas. Pirmkārt, tos garos balonus es piepūst nespēju. Otrkārt, britam ir krūšturis (vismaz iluzionists to izvilka no viņa kreklapakšas. Treškārt, mani kapitāli iznesa cauri un man nav ne jausmas kā, tādēļ sīkāk nekomentēšu. "Loti ceru, ka sastapsimies ar viņu ne reizi vien.
Sestdien un svētdien briti bija Mersinā, kur ir pludmale. Es naudas taupīšanas nolūkos nebraucu. Aizbraukšu septembra sākumā. Šīs 2 dienas izmantoju guļot. Nu vismaz vairāk vai mazāk.
Arī pirmdiena ar neko īpašu neizcēlās. Vienīgais, ka mums bija brīvdiena sakarā ar turku nacionālajiem svētkiem. Vakarā gan neizpalika turku valodas stunda, kur aizvien skaudrāk apjautu, ka man pielec labāk kā citiem. Pēc turku valodas stundas aizgājām ar vietējo alternatīvo bariņu pasēdēt kafejnīcā. Nu super cilvēki, un labu mūziku klausās. Ar šiem kontaktus toč uzturēšu.
Nakts nagla - Klēras citāts:"Ben, did you shit in fridge?" Pārpratums radās ne visai izdevušā šokolādes krēma dēļ. Līdz ar to arī fiksā fotosesija.
Šodien pabeidzām krāsot sienu. Gan jau vēlāk šur tur bildes sametīšu. Visumā sanāca skaisti.
Vēl viena labā ziņa ir, ka esmu ticis galā ar vēdera problēmām, toties britam tagad tik sākas. Viņš nezin kur ir iekūlies.
BET
viss nav tik rožaini. N piemēram e nedrīkstu ne mirkli atvilkt elpu, taču tajā pašā laikā briti var ignorēt iknedēļas dzīvokļa tīrīšanu. Pagaidām gan saglabāju pacietību. Bet vēl pāris tādi joki kā:"There is somebody living in Latvia?" vai nosaukšana mani par krievu un es varu sākt domāt par atriebību. Pacietība, pacietība, pacietība... nav jau viņi slikti, bet uz nerviem māk krist. Un vēl tas "es neko nejēdzu no turku valodas, bla bla bla" It kā mēs ar moldāvu runātu perfekti... Tā ir - britu iedomība viņus ir iegāzusi, jo viņi citas valodas skolā nav mācījušies. Pareizāk - mācījušies tikai teorētiski. Praktiski tas nav noticis. Līdz ar to šiem nav ne jausmas kā mācīties valodu. te tev nu bija vispasaules valoda angļu...
man ir drusku labāk - Ar Moldāvu varu parunāt krieviski, lai citi nesaprot, ar vienu vācieti spēju paŗmīt pāris vārdus latviski. Ar angļu valodu problēmu nav, pamazām laužos turciski un, protams, latviešu valodu neaizmirstu.
Šai dienai viss. Visu labu pagaidām
P.S. Vēlreiz sveiciens vārda dienā Aigar!
Ja jau par ēšanu aizrunājos, tad jāsaka, ka tukri ir kā traki uz kolu. Tāda sajūta, ka tas ir viņu nacionālais dzēriens. Nu nezinu kā viņu kuņģi to panes. man kola, maigi sakot, ļoti nepatīk.
Protams, ar vakariņām vakars nebeidzās. Aizbraucām apciemot vienu dikti labu iluzionistu, kas ir mūsu šefa labs draugs. Uzzināju pāris interesantas lietas. Pirmkārt, tos garos balonus es piepūst nespēju. Otrkārt, britam ir krūšturis (vismaz iluzionists to izvilka no viņa kreklapakšas. Treškārt, mani kapitāli iznesa cauri un man nav ne jausmas kā, tādēļ sīkāk nekomentēšu. "Loti ceru, ka sastapsimies ar viņu ne reizi vien.
Sestdien un svētdien briti bija Mersinā, kur ir pludmale. Es naudas taupīšanas nolūkos nebraucu. Aizbraukšu septembra sākumā. Šīs 2 dienas izmantoju guļot. Nu vismaz vairāk vai mazāk.
Arī pirmdiena ar neko īpašu neizcēlās. Vienīgais, ka mums bija brīvdiena sakarā ar turku nacionālajiem svētkiem. Vakarā gan neizpalika turku valodas stunda, kur aizvien skaudrāk apjautu, ka man pielec labāk kā citiem. Pēc turku valodas stundas aizgājām ar vietējo alternatīvo bariņu pasēdēt kafejnīcā. Nu super cilvēki, un labu mūziku klausās. Ar šiem kontaktus toč uzturēšu.
Nakts nagla - Klēras citāts:"Ben, did you shit in fridge?" Pārpratums radās ne visai izdevušā šokolādes krēma dēļ. Līdz ar to arī fiksā fotosesija.
Šodien pabeidzām krāsot sienu. Gan jau vēlāk šur tur bildes sametīšu. Visumā sanāca skaisti.
Vēl viena labā ziņa ir, ka esmu ticis galā ar vēdera problēmām, toties britam tagad tik sākas. Viņš nezin kur ir iekūlies.
BET
viss nav tik rožaini. N piemēram e nedrīkstu ne mirkli atvilkt elpu, taču tajā pašā laikā briti var ignorēt iknedēļas dzīvokļa tīrīšanu. Pagaidām gan saglabāju pacietību. Bet vēl pāris tādi joki kā:"There is somebody living in Latvia?" vai nosaukšana mani par krievu un es varu sākt domāt par atriebību. Pacietība, pacietība, pacietība... nav jau viņi slikti, bet uz nerviem māk krist. Un vēl tas "es neko nejēdzu no turku valodas, bla bla bla" It kā mēs ar moldāvu runātu perfekti... Tā ir - britu iedomība viņus ir iegāzusi, jo viņi citas valodas skolā nav mācījušies. Pareizāk - mācījušies tikai teorētiski. Praktiski tas nav noticis. Līdz ar to šiem nav ne jausmas kā mācīties valodu. te tev nu bija vispasaules valoda angļu...
man ir drusku labāk - Ar Moldāvu varu parunāt krieviski, lai citi nesaprot, ar vienu vācieti spēju paŗmīt pāris vārdus latviski. Ar angļu valodu problēmu nav, pamazām laužos turciski un, protams, latviešu valodu neaizmirstu.
Šai dienai viss. Visu labu pagaidām
P.S. Vēlreiz sveiciens vārda dienā Aigar!
otrdiena, 2010. gada 24. augusts
Iz EVS dzīvokļa iemītnieku piedzīvotā
1.Vēders vairs nestreiko. Ne pa tēmu ieroddas turku brīvprātīgais, kurš pilsētā ieradies bez īpašas vajadzības un izmanto mūs dzīvokli kā viesnīcu. Pie viena vēl ir ellīgi kaitinošs un uzvedas dīvaini. Mūsu šefs un cits čalis, kas ar viņu 6 mēnešus Polijā bija vienā EVS projektā, teica, ka viņš galvu kaut kur saspiedis. Idejai piekrītu. Piektdienas naktī 3os kaimiņš skaļi klausās mūziku uz ielas un ar draugiem danco. Atbrauc policija, visticamāk viņš nodomā, ka mēs izsaucām policiju.
2.Sestdiena. Atgriežas vēdera problēmas. 12.00-18.00. Pasākums Tirdzniecības centrā, bez kārtīgas skaņu aparatūras. iztiekam ar laptopu un tumbiņām. Visā visumā labs pasākums, bet 6 stundas ir par daudz.
3.Sestdienas nakts - briti uzsauc ballīti. Ballīte laba, bet brits nākamā dienā lietojams vien apmēram 3os.
4.Svētdiena. Turks neļauj cilvēcīgi britam pagulēt svētdienas dienā. Šķiet šam piemetusies hiperaktivitātes lēkme. Paldies cepumam, šis vakarā aiztinās. Mums viņa nepietrūkst.
5.Svētdienas nakts. Nedaudz pāri pusnaktij spēlējam kārtis un fonā klausamies mūziku. Kaimiņs atriebes vadīts izsauc policiju. Brīdī kad ierodas policija mūzika ir vispār izslēgta. Policisti jauki 2 vārdos izskaidroja kas par lietu. Kaimiņam neliels aplauziens. Kad aizbrauc policija, kaimiņš mašīnā ieslēdz mūziku, turklāt krietni vien skaļāk kā mēs.
6.Pirmdiena. Līdz 16.00 brīvi esam. Faktiski visu dienu pavadam tīrot dzīvokli. Maz ticams, ka tas kādreiz bijis tik tīrs. Nopērku zāles vēderam. 16.00 īsfilmu veidošanas kursu pirmā nodarbība, kas izvērtās gana saturīga. Vakarā samazinās problēmas ar vēderu.
7.Otrdiena. Brīvi līdz pusdienlaikam, jo ir gan īsfilmu, gan turku valodas kursi. Cerēju dabūt nodokļa naudu par telefonu, bet izrādās, ja pēc telefona iegādes palieku Turcijā vairāk kā 3 mēnešus, nodokļu naudu atpakaļ dabūt nevaru. Starp citu telefona joprojām nav. Ja šonedēļ nebūs, goda vārds pateikšu, lai iesprauž to telefonu, kur gaisma neiespīd, un atdod man naudu. Šodien filmējām īsfilmas fragmentus, kurus sāksim editēt rīt. Nedaudz izgāzos vienā daļā. Mēģinot sanāca, bet filmējot - aplauziens. Tagad nenormāli sāp kāja. Anyway video būs aplauziens, jo izskatās jau nu ļoti episki. To, kas tieši tas ir, paturēšu noslēpumā līdz video būs pabeigts.
Turku valodas stundā atklājas, ka skolotājs runā angliski, krieviski, un arābiski, bet mācībstundas laikā tikai turku valoda. Principā tā ir gana labi, jo vairāk mācamies paši.
Visu labiņu
2.Sestdiena. Atgriežas vēdera problēmas. 12.00-18.00. Pasākums Tirdzniecības centrā, bez kārtīgas skaņu aparatūras. iztiekam ar laptopu un tumbiņām. Visā visumā labs pasākums, bet 6 stundas ir par daudz.
3.Sestdienas nakts - briti uzsauc ballīti. Ballīte laba, bet brits nākamā dienā lietojams vien apmēram 3os.
4.Svētdiena. Turks neļauj cilvēcīgi britam pagulēt svētdienas dienā. Šķiet šam piemetusies hiperaktivitātes lēkme. Paldies cepumam, šis vakarā aiztinās. Mums viņa nepietrūkst.
5.Svētdienas nakts. Nedaudz pāri pusnaktij spēlējam kārtis un fonā klausamies mūziku. Kaimiņs atriebes vadīts izsauc policiju. Brīdī kad ierodas policija mūzika ir vispār izslēgta. Policisti jauki 2 vārdos izskaidroja kas par lietu. Kaimiņam neliels aplauziens. Kad aizbrauc policija, kaimiņš mašīnā ieslēdz mūziku, turklāt krietni vien skaļāk kā mēs.
6.Pirmdiena. Līdz 16.00 brīvi esam. Faktiski visu dienu pavadam tīrot dzīvokli. Maz ticams, ka tas kādreiz bijis tik tīrs. Nopērku zāles vēderam. 16.00 īsfilmu veidošanas kursu pirmā nodarbība, kas izvērtās gana saturīga. Vakarā samazinās problēmas ar vēderu.
7.Otrdiena. Brīvi līdz pusdienlaikam, jo ir gan īsfilmu, gan turku valodas kursi. Cerēju dabūt nodokļa naudu par telefonu, bet izrādās, ja pēc telefona iegādes palieku Turcijā vairāk kā 3 mēnešus, nodokļu naudu atpakaļ dabūt nevaru. Starp citu telefona joprojām nav. Ja šonedēļ nebūs, goda vārds pateikšu, lai iesprauž to telefonu, kur gaisma neiespīd, un atdod man naudu. Šodien filmējām īsfilmas fragmentus, kurus sāksim editēt rīt. Nedaudz izgāzos vienā daļā. Mēģinot sanāca, bet filmējot - aplauziens. Tagad nenormāli sāp kāja. Anyway video būs aplauziens, jo izskatās jau nu ļoti episki. To, kas tieši tas ir, paturēšu noslēpumā līdz video būs pabeigts.
Turku valodas stundā atklājas, ka skolotājs runā angliski, krieviski, un arābiski, bet mācībstundas laikā tikai turku valoda. Principā tā ir gana labi, jo vairāk mācamies paši.
Visu labiņu
otrdiena, 2010. gada 17. augusts
Brr vēdergraizes
Kā es varu raksturot pēdējās 2 dienas? Pamatīgas vēdergraizes. Ceru, ka rīt beigsies....
trešdiena, 2010. gada 11. augusts
Melnie taustiņi, baltie taustiņi un vāks...
...apmēram tā varētu raksturot pēdējās 24 stundās piedzīvoto.
Nu pirmām kārtām jau jāpiemin emocionālais pacēlums, ko sniedza pirmā satikšanās ar visiem letiņiem. Meitenes - burvīgas, Mārcis - vienkārši unikums, kurš ne reizi vien lika ne vien ārēji pasmaidīt, bet pat iekšēji un ārēji smieties.
Melnais taustiņš - restorāns, kurā nenormālās cenas un 3 viesmīļi stāv pie mūsu galdiņa un blenž kā uz kaujamu lopu. Protams, līdz ko apsēdāmies, jau salika šķīvjus un glāzes - respektīvi cerēja, ka baigi ēdīsim. Ko mēs darījām? Paņēmām katrs pa tējiņai un zodām nost. Protams nebijām cūcīgi - dzeramnaudu atstājām (apmēram 50 kurušus naturālā sīcenē).
Tālākie piedzīvojumi? Nopirkām pa aliņam un pasēdējām parkā. Mājās gāju ļoti ļoti labā noskaņojumā.
No rīta no Antālijas pārradās meitenes, tiesa, rīt naktī jau kāpj lidmašīnā un pamet mūs pavisam. Žēl jau būs, bet pārdzīvosim. Turklāt Natālija atteicās nofotogrāfēties par prieku Aivaram :(
Un tagad vāks - sākot darbu sēdos uz krēsla, bet viens čalis parāva to nost. Apsēdos uz zemes, sasitu astes kaulu tik pamatīgi, ka vēl tagad katrs solis sagādā neizturamas sāpes. Tik un tā ceru, ka rīt jutīšos labāk.
No citām lietām caru pieminēt, ka ir sācies ramazāns. Nezinu personīgi nevienu turku, kurš visu dienu nebūtu badojies. Tāpat arī parks šodien bija tik tukšs kā nebiju redzējis...
Visu labiņu
Nu pirmām kārtām jau jāpiemin emocionālais pacēlums, ko sniedza pirmā satikšanās ar visiem letiņiem. Meitenes - burvīgas, Mārcis - vienkārši unikums, kurš ne reizi vien lika ne vien ārēji pasmaidīt, bet pat iekšēji un ārēji smieties.
Melnais taustiņš - restorāns, kurā nenormālās cenas un 3 viesmīļi stāv pie mūsu galdiņa un blenž kā uz kaujamu lopu. Protams, līdz ko apsēdāmies, jau salika šķīvjus un glāzes - respektīvi cerēja, ka baigi ēdīsim. Ko mēs darījām? Paņēmām katrs pa tējiņai un zodām nost. Protams nebijām cūcīgi - dzeramnaudu atstājām (apmēram 50 kurušus naturālā sīcenē).
Tālākie piedzīvojumi? Nopirkām pa aliņam un pasēdējām parkā. Mājās gāju ļoti ļoti labā noskaņojumā.
No rīta no Antālijas pārradās meitenes, tiesa, rīt naktī jau kāpj lidmašīnā un pamet mūs pavisam. Žēl jau būs, bet pārdzīvosim. Turklāt Natālija atteicās nofotogrāfēties par prieku Aivaram :(
Un tagad vāks - sākot darbu sēdos uz krēsla, bet viens čalis parāva to nost. Apsēdos uz zemes, sasitu astes kaulu tik pamatīgi, ka vēl tagad katrs solis sagādā neizturamas sāpes. Tik un tā ceru, ka rīt jutīšos labāk.
No citām lietām caru pieminēt, ka ir sācies ramazāns. Nezinu personīgi nevienu turku, kurš visu dienu nebūtu badojies. Tāpat arī parks šodien bija tik tukšs kā nebiju redzējis...
Visu labiņu
otrdiena, 2010. gada 10. augusts
Veiksmes sarkastiskais smaids
Šodiena man paliks atmiņā kā kārtējā diena, kad neko nedaram.
Nu ok - tik traki nav. Visu dienu aizņēma braukāšana uz banku un ņemšanās telefona sakarā.
Sākšu no sākuma. No rīta dev'mies uz banku atvērt kontu, jo vakar viņi solīja, ka rīta pusē jau varēs. Nevarēja. Načās piekāpt pēcpusdienā... Šī izbrauciena laikā iegādāju arī turku telefona karti un telefonu par apmēram 40 latiem. Lirās viss izmaksāja 130, ka ir apmēram 50 vai nedaudz mazāk. Laimīgs atgriezos organizācijā, kur konstatēju, ka telefons nav ieslēdzams. Iedevām tam iesauku "EMO", jo viņš nevēlējās dzīvot.
Uz Pusdienlaiku nolēmu atstāt telefonu lādēties un devāmies uz Universitāti beidzot satikt savu mentori. Visādā ziņā ar Moldāvu puisi bijām patīkami pārsteigti, jo viņa izrādījās lōti jauks cilvēks ar kuru sarunas raisās bez problēmām. Vēl viens sīkums - viņa uzspieda mums paēst pusdienas uz viņas rēķina.
Atgriezies organizācijā secināju, ka EMO saglabājis savu stilu. Tā nu devāmies atpakaļ uz veikalu. Izrādījās problēma ir baterijā. Pēc nelielas braukāšanas no Nokia servisa uz veikalu atdevām manu telefonu servisā. Iespējams tas šobrīd jau ir ceļā uz Stambulu...
Par manu un Moldāva sarunu valodu brīzīem, kad turki mūs nokaitina ar turku valodu, nelietojot angļu, kļuvusi krievu. Es saprotu labi, viņš runā perfekti, es lauzītā krievu valodā varu atbildēt un turki ir neizpratnē. Efekts panākts.
Un tagad labās ziņas. Šovakar satiekamies pilsētā esošie letiņu brīvprātīgie. Ņemot vērā to, cik daudz man nozīmē dzirdēt latviešu valodu, ir sācies baigais pacēlums.
Nobeigumā pagaidām populārākā dziesma dzīvoklī.
Nu ok - tik traki nav. Visu dienu aizņēma braukāšana uz banku un ņemšanās telefona sakarā.
Sākšu no sākuma. No rīta dev'mies uz banku atvērt kontu, jo vakar viņi solīja, ka rīta pusē jau varēs. Nevarēja. Načās piekāpt pēcpusdienā... Šī izbrauciena laikā iegādāju arī turku telefona karti un telefonu par apmēram 40 latiem. Lirās viss izmaksāja 130, ka ir apmēram 50 vai nedaudz mazāk. Laimīgs atgriezos organizācijā, kur konstatēju, ka telefons nav ieslēdzams. Iedevām tam iesauku "EMO", jo viņš nevēlējās dzīvot.
Uz Pusdienlaiku nolēmu atstāt telefonu lādēties un devāmies uz Universitāti beidzot satikt savu mentori. Visādā ziņā ar Moldāvu puisi bijām patīkami pārsteigti, jo viņa izrādījās lōti jauks cilvēks ar kuru sarunas raisās bez problēmām. Vēl viens sīkums - viņa uzspieda mums paēst pusdienas uz viņas rēķina.
Atgriezies organizācijā secināju, ka EMO saglabājis savu stilu. Tā nu devāmies atpakaļ uz veikalu. Izrādījās problēma ir baterijā. Pēc nelielas braukāšanas no Nokia servisa uz veikalu atdevām manu telefonu servisā. Iespējams tas šobrīd jau ir ceļā uz Stambulu...
Par manu un Moldāva sarunu valodu brīzīem, kad turki mūs nokaitina ar turku valodu, nelietojot angļu, kļuvusi krievu. Es saprotu labi, viņš runā perfekti, es lauzītā krievu valodā varu atbildēt un turki ir neizpratnē. Efekts panākts.
Un tagad labās ziņas. Šovakar satiekamies pilsētā esošie letiņu brīvprātīgie. Ņemot vērā to, cik daudz man nozīmē dzirdēt latviešu valodu, ir sācies baigais pacēlums.
Nobeigumā pagaidām populārākā dziesma dzīvoklī.
pirmdiena, 2010. gada 9. augusts
They no speak Americano
Iedomājieties profesionālu skolotāju. Tādas valodas skolotāju, kuru tu nezini. tagad iedomājies, ka viņš tev mača runājot tikai tajā valodā un padomā cik daudz tu saprastu...
Padomāji? Tā labi padomāji?
Tagad padomā kā man, sasodīts, bija, kad tas bija jāiztur 2 ar pusi stundas. Mans turku valodas profesionālais skolotājs nerunā angliski. Pārspējat šito...
Starp citu, apmēram puastoņos (t.i. mirkli pirms kārtējā lūgšanu cikla) mūsu skolotājs pazuda un atgriezās tikai pēc tā.
Sakiet ko gribat - tik dīvaina mācīšana manā dzīvē vēl nebija pieredzēta...
Pie viena vēl Ramadans (Ramazans?) sākas parīt. Dzirdēju, ka tajā laikā slēdzot mazos pārtikas veikaliņus. Ja tā - man zieps lielas, jo tur ir vislētākā paika.
Un vēl - ar savu satiksmes īsfilmu pieteiksimies konkursā ar vilinošām balvām - 7.5 taukšķi eiro, 5 tūkstoši un 2,5. Smuks piķis, bet vajag kaut ko ellīgi oriģinālu...
Rītdiena solas būt interesanta - pēc darba dodos uz vietējo teātri. Īsti nezinu - profesionālu, amatieru vai pusprofesionālu. Vai arī to cik lielu. Anyway doma tāda, ka iespējams dabūšu nelielu lomu :) Turiet īkšķus.
Visu labiņu
Padomāji? Tā labi padomāji?
Tagad padomā kā man, sasodīts, bija, kad tas bija jāiztur 2 ar pusi stundas. Mans turku valodas profesionālais skolotājs nerunā angliski. Pārspējat šito...
Starp citu, apmēram puastoņos (t.i. mirkli pirms kārtējā lūgšanu cikla) mūsu skolotājs pazuda un atgriezās tikai pēc tā.
Sakiet ko gribat - tik dīvaina mācīšana manā dzīvē vēl nebija pieredzēta...
Pie viena vēl Ramadans (Ramazans?) sākas parīt. Dzirdēju, ka tajā laikā slēdzot mazos pārtikas veikaliņus. Ja tā - man zieps lielas, jo tur ir vislētākā paika.
Un vēl - ar savu satiksmes īsfilmu pieteiksimies konkursā ar vilinošām balvām - 7.5 taukšķi eiro, 5 tūkstoši un 2,5. Smuks piķis, bet vajag kaut ko ellīgi oriģinālu...
Rītdiena solas būt interesanta - pēc darba dodos uz vietējo teātri. Īsti nezinu - profesionālu, amatieru vai pusprofesionālu. Vai arī to cik lielu. Anyway doma tāda, ka iespējams dabūšu nelielu lomu :) Turiet īkšķus.
Visu labiņu
Finansiālā krīze
Brr, nezinu, kas mani dīdīja, bet gulēt aizgāju vien 3os naktī. Sanko parkā veiksmīgi atradu meksikāņu ēstuvi un pasūtīju... Hamburgeru. Nu un? Man garšo! Tagad neliels nogurums un abloms, jo solīta bija brīvdiena, bet tāpat strādājam. Turklāt vakarā arī pirmā stunda turku valodā (2.5h garumā).
Un vēl 150 liras jau notriektas + 20 eiriki kas bija līdz. Palikušas 50 liras, 30 lati bankā un 85 eiro kabatas naudas, kurus vēl neesmu saņēmis. Esmu izlēmis nopirkt telefonu par 100 lirām priekš turku kartes. karte maksās vēl 28 liras... Baigākais bankrots briest.
Kāpēc tādi tēriņi? Dzīvoklī nebija daudz svarīgu lietu kā piemēram kafijas (tas vien ir 10 liras), bēdīgi ar krūzēm un glāzēm. Plus braukts arī izbraucienos un tā tā nauda aizgāja. un vēl tak bija viskaut kas jāpērk nacionālajam vakaram. Tajā dienā 50 liras aizgāja. Tomēr rosolīts, (sastāvadaļas jāpērk lielveikalā, kas nav tā lētākā vieta) medus (12 liras).
Līdz ko saņemšu kabatas naudu daļu atlikšu pie pusdienu naudas. Principā pirmais mēnesis visgrūtākais naudas ziņā, jo ir daudz visādu blakus izdevumu, kas nepieciešami lai normāli iedzīvotos.
Un tagad labākā ziņa - manā pilsētā ir ne vien 1 Latvijas brīvprātīgā, bet veselas 3, turklāt visas dzīvo ne visai tālu no mums. 2, ja nemaldos, te būs vēl 2 mēnešus, un viena - vēl 11. Vai nav jauki?
Un vēl 150 liras jau notriektas + 20 eiriki kas bija līdz. Palikušas 50 liras, 30 lati bankā un 85 eiro kabatas naudas, kurus vēl neesmu saņēmis. Esmu izlēmis nopirkt telefonu par 100 lirām priekš turku kartes. karte maksās vēl 28 liras... Baigākais bankrots briest.
Kāpēc tādi tēriņi? Dzīvoklī nebija daudz svarīgu lietu kā piemēram kafijas (tas vien ir 10 liras), bēdīgi ar krūzēm un glāzēm. Plus braukts arī izbraucienos un tā tā nauda aizgāja. un vēl tak bija viskaut kas jāpērk nacionālajam vakaram. Tajā dienā 50 liras aizgāja. Tomēr rosolīts, (sastāvadaļas jāpērk lielveikalā, kas nav tā lētākā vieta) medus (12 liras).
Līdz ko saņemšu kabatas naudu daļu atlikšu pie pusdienu naudas. Principā pirmais mēnesis visgrūtākais naudas ziņā, jo ir daudz visādu blakus izdevumu, kas nepieciešami lai normāli iedzīvotos.
Un tagad labākā ziņa - manā pilsētā ir ne vien 1 Latvijas brīvprātīgā, bet veselas 3, turklāt visas dzīvo ne visai tālu no mums. 2, ja nemaldos, te būs vēl 2 mēnešus, un viena - vēl 11. Vai nav jauki?
svētdiena, 2010. gada 8. augusts
Svētdienas lūziens
Nu ko - aizvadīta pirmā nedēļa šajā Turcijas pilsētā. iespaidu gana daudz un rakstīts ar krietni.
Ir svētdiena. Izbaudīju iespēju beidzot pagulēt līdz 12iem, jo šī nakts jau bija ciešama (karstuma ziņā).
BET... negribu viau diwnu pavadīt mājās. Dzīvoklī klusums, jo polietes uz 5 dienām mūs pametušas. Gribas kaut ko darīt. Iziet trokšņainajā ārpasaulē. Pie vella - satik beidzot savu mentori.
Eh, laikam tomēr jāsāk ar pusdienu paēšanu
P.S. Tikko konstatēju, ka ar manu Ltvijas numuru es nevaru pizvanīt uz Turcijas numuru. Nu gan ir bēdīgi =/
Ir svētdiena. Izbaudīju iespēju beidzot pagulēt līdz 12iem, jo šī nakts jau bija ciešama (karstuma ziņā).
BET... negribu viau diwnu pavadīt mājās. Dzīvoklī klusums, jo polietes uz 5 dienām mūs pametušas. Gribas kaut ko darīt. Iziet trokšņainajā ārpasaulē. Pie vella - satik beidzot savu mentori.
Eh, laikam tomēr jāsāk ar pusdienu paēšanu
P.S. Tikko konstatēju, ka ar manu Ltvijas numuru es nevaru pizvanīt uz Turcijas numuru. Nu gan ir bēdīgi =/
Cik gan maz vajag pilnai laimei
Ja man kāds teiktu, ka tam, lai es justos ellīgi laimīgs, pietiks vien ar trijiem itkā sīkumiem, es neticētu.
Bet tā nu tas ir... Varētu gandrīz teikt:"3 lietas man zāļu skapītī stāv..."
Pirmkārt - beidzot latviešu valoda šajā svešajā malā. Savos zaļajos krekliņus rosamies, redzu, ka Artioms stāsta pēc skata Eiropeiskām meitenēm par mūsu projektu. Pēkšņi dzirdu, ka viena no meitenēm izrunā vārdu Latvija. Es tā apjuku, ka vienīgais ko spēju pateikt bija:"čau, es arī esmu no Latvijas". Vismaz tai jaukajai meitenei sejā parādījās smaids.
Otra lieta - vakar, stāvot aplī, turot virs galvas attēlu un aicinot cilvēkus lietot drošības jostas, manī parādījās tā sajūta, ka varbūt esmu paveicis ko labu. Galu galā šai pasaulē jau tā ir pārāk daudz skumju, tāpēc labāk, lai vairojas prieks.
Trešā lieta - es beidzot rakstu ar garumzīmēm. Kādēļ tāds prieks? Jo es IENĪSTU translitu.
Nu ko veiksmīgi esmu veicis pirmo ierakstu blogspotā tā, ka jāgaida nākamais ^^
Visu labu
Bet tā nu tas ir... Varētu gandrīz teikt:"3 lietas man zāļu skapītī stāv..."
Pirmkārt - beidzot latviešu valoda šajā svešajā malā. Savos zaļajos krekliņus rosamies, redzu, ka Artioms stāsta pēc skata Eiropeiskām meitenēm par mūsu projektu. Pēkšņi dzirdu, ka viena no meitenēm izrunā vārdu Latvija. Es tā apjuku, ka vienīgais ko spēju pateikt bija:"čau, es arī esmu no Latvijas". Vismaz tai jaukajai meitenei sejā parādījās smaids.
Otra lieta - vakar, stāvot aplī, turot virs galvas attēlu un aicinot cilvēkus lietot drošības jostas, manī parādījās tā sajūta, ka varbūt esmu paveicis ko labu. Galu galā šai pasaulē jau tā ir pārāk daudz skumju, tāpēc labāk, lai vairojas prieks.
Trešā lieta - es beidzot rakstu ar garumzīmēm. Kādēļ tāds prieks? Jo es IENĪSTU translitu.
Nu ko veiksmīgi esmu veicis pirmo ierakstu blogspotā tā, ka jāgaida nākamais ^^
Visu labu
Abonēt:
Ziņas (Atom)