"Klass" - par godu

What is hounor? I guess we are talking about something else.

We say "this sucks" or "this blows".

We don't say "honour".


Jā, šim pienāktos iet pie filmu apskatiem, bet necēlās roka uzrakstīt pilnīgi bezpersonisku un lakonisku filmas aprakstu. Par ko es runāju? Par igauņu filmu "Klass" jeb "Klase" vai "The Class".

Iesākumam īss ieskats filmas sižetā.

Joosep ir klases atstumtais zēns. Pret viņu emocionālo un fizisko vardarbību veic ikviens klasesbiedrs. Viss mainās, kad kāda dienā ne gluži plānoti iejaucas Kaspar. Un tad tas sākas. Aizstāvēt kādu citu ir goda jautājums. Nenoliekt galvu varenākā priekšā - principa jautājums. Pat tad, ja tā cena ir attiecības ar meiteni, kas dārgāka par visu, un zaudēta vieta klases hierarhijā. Un lai arī stiprākais šķiet uzvar - visam ir sekas.


Ar ko lai sāku. Laikam ar to, ka šī ir filma, kuru ir vērts redzēt katram, kurš ir ticis pazemots. Katram, kurš ir kādu pazemojis. Katram, kurš ir redzējis kādu tiekot pazemotam, bet ir vienaldzīgi vai ar prieku vērojis to. Ir grūti rakstīt neizplūstot sīkās detaļās par redzēto. Patiesībā rakstot es joprojām esmu šokēts un iespaidots par redzēto. Reti filmās gadās redzēt tik spēcīgi parādītu ikdienu, attiecības starp skolas biedriem, hierarhiju skolā, vienas rīcības izraisītu pasaules apgriešanos kājām gaisā. Var jau runāt, ka filmā viss ir pārāk spilgtos toņos, taču nav noliedzams, ka kas tāds nevar atkārtoties citur. Jo ar sekām ir jārēķinās.  Ne tikai šādās situācijās, bet arī citos dzīves gadījumos.  Vienmēr.

Kapēcesvairsnegribudzīvotuzšīsplanētas

Patiesībā oriģinālā šis raksts tapa t.s. "offlaina" blogā jeb citiem vārdiem uz piezīmju blociņa lapas. Nācās secināt, ka ir ellīgi daudz iemeslu, kuru dēļ es vairs negribētu dzīvot uz šīs pasaules. Tad nu jums īss ieskats tajā, ko var izdarīt ne visai aizraujošas lekcijas un vēl jo mazāk aizraujošas turku filmas (ar slēptu norādi draņķīgu pornogrāfiju, un iespējamām norādēm uz transvestītiem)laikā. Patiesībā gan jāatzīst, ka tie vairāk ir vien kaitinoši un pat ne īpaši sīkumi (vai cilvēki, vai priekšmeti), bet kaut kā man vajadzēja tam visam piešķirt dramatisma efektu. Tad nu iekārtojieties ērtāk un centieties nekļūt īpaši īgni saskatot līdzību ar sevi. Galu galā nevienu citu, izņemot sevi, jūs tur nevariet vainot.

Tātad kāpēc es vairs negribu dzīvot uz šīs planētas:

-Katrs, kurš paņem rokās "stilīga" paskata fotokameru sauc sevi par profesionālu fotogrāfu
-Cilvēki, kuri uzskata, ka ko vērta ir vien Rīga un rīdzinieki
-Neizpratnes pilna seja, kad tu ieminies viņiem par tādām grupām kā "the beatles" vai "queen"
-skaistu dziesmu sagraušana pieliekot klāt draņķīgus dabstepa vai vellszinkāvēl ritmus (neattiecas uz retajiem gadījumiem, kad dziesma tiek uzlabota)
-"Zelta ķepa" (nu saki čau)
-Kaimiņš,kurš sešos no rīta veic skaļus remontdarbus
-Sievietes, kuras ģērbjas tā, ka mašīnas uz ielas piestāj blakus un vadītāji jautā "cik?" un uzskata, ka tas viņas padara pievilcīgas
-reiz vīri sasveicinoties noņēma cepuri, tagad izņem austiņas no ausīm
-kādreiz komiksos bija donalds daks - tagad tava mamma
-tante, kas ntos gadus dzīvo Latvijā, bet vienīgais, ko viņa var pateikt ir "ес несапроту"
-Lauris Reiniks, kurš joprojām nav ierakstījis "es skrienu" latgaliski. Pat turciski ir =/
-mazais nīdējs, kurš, lai ko tu darītu, to komentēs iznīcinoši un iesaistot 5 lamuvārdus 7 vārdu garā teikumā.

Nē, tomēr man šī planēta patīk. Jūs, iemeslu vaininieki meklējiet citu ^^

Bet vispār dzīve ir jauka. Es pat jums varu izstāstīt vēl ko citu. Ja viss ies lieliski, tad pēc 10 mēnešiem es došos uz Turciju pavadīt pavasara semestri studējot Ankaras universitātē.
Un Lauris tiešām ir ierakstījis es skrienu turciski (skatīt raksta beigas).

Lai jums dzīve skaista un brieniet ārā paķert pavasari, pirms nav pienākusi vasara.

Mērfijisms un atgriešanās

Pēc ilgākā laika esmu nolēmis atdzīvināt šo vietu.
Galu galā domas kaut kur klusiņām jāizliek.
Starp citu vai ilglaicīga apsēstība ir tikai mirkļa vājums, vai arī kas vairāk?
Sasodīti kaitina nespēja pavēlēt sirdij.
Iesākumam pietiks.