Te nu es esmu, paŗmaiņas pēc kaut ko uzrakstot. Kamdēļ tā? Jo līdz šim īsti nebija, ko rakstīt. Gluži vienkārši pie turkiem viss notiek tik lēni, ka lekcijas sākās vien šonedēļ. Bet ne par to šis stāsts. Šis stāsts būs par to, kā es braucu uz Kapadokiju. Iz persiešu valodas - skaisto zirgu zemi. Zirgus gan īpaši nemanīju, iespējams kebabos pārstrādāti (pastāstiet to Latvijas PVD). Lai stāsts būtu vieglāk apjēdzams - galerijā ir arī bildes iz šī ceļojuma.
Īsumā sanāca tā. Universitāte piedāvāja ERASMUS studentiem braukt ekskursijā. Un kāpēc gan ne. Tā nu piektdienas vakarā iekrāvu somā peldbikses un upeņu balzāma pudeli, uzliku galvā savu jauniegūto cepuri un devos uz izbraukšanas punktu. Tas bija tieši vienos naktī un tas bija...bārs. Lieliska vieta, kur satikties.
Nebija pat pusseptiņi no rīta, kad jau bijām sasnieguši viesnīcu nekurienes vidū. Apkārt vien mazas būdiņas un grausti. Viesnīcas tāpēc, ka tur atrodas termālie avoti. Tūristiem neko vairāk nevajagot.
Nu ja. Pāris stundiņas pasnaudām, ieņammājām brokastis un devāmies ceļā. Pirmais mērķis - klinšu pilsēta. Vieta, kur savā laikā patvērušies kristieši. Jāatzīst - diezgan iespaidīgi. Arī sienu gleznojumi saglabājušies. Vienā esot attēlots svētais YOLO (vai vismaz es tā dzirdēju, neesmu drošs). Te arī ieguvu savu turku ģimenes foto.
Pametot šo apskates punktu, uzsākām spēli. Katram ekskursijas dalībniekam tika iedalīta kārts ar cita dalībnieka vārdu. Un ne to vien. Tur bija norādīta ķermeņa daļa, kas jānobučo, lai šo spēlētāju izslēgtu no spēles kā arī ģeogrāfiskā vieta (viesnīca, Kapadokija vai autobuss). Šī spēle turpmāk cilvēkiem lika ieturēt distanci citam no cita...
Tālāk devāmies uz Kapadokijai raksturīgajiem kalniem. Nu tādiem, kas izskatās kā sēnes. Gids uzzīmēja to rašanās shēmu, kuru man pēc tam laipni izskaidroja Liene.
Pa vidu ieņammājām. Samaksā - un ēd cik gribi. "Es maksāju - es ēdu", teica Artis un iekrāva trešo porciju. Un padomāju - ja visi ēstu tik daudz cik es, tad šis galīgi nebūtu izdevīgs biznesa plāns.
Arī podus viņi te ražo. Tiesa - latgaļu podniekiem netur līdzi. Kāda meitene mēģināja veidot podu. Viņai gan sanāca, kas vairāk līdzīgs, emm, teiksim Kapadokijas kalniem.
Pēdējais punkts pirms atgriešanās viesnīcā bija skatu punkts. Apstājāmies, pabildējāmies un devāmies prom.
Par viesnīcu komentāru nebūs. Tur bija karsti baseini, tas bija patīkami.
Nākamajā dienā visi aizdomīgi lēni piecēlās. Lielai daļai galīgi nebija apetītes. Nu jūs jau saprotiet. Labs miegs.
Tad nu devāmies tālāk. Uz pazemes pilsētu. Man tur nepatika. Protams - interesanti ielīst tur. Un jauki, ka cilvēki, tur kādreiz dzīvoja, bet es nudien nespēju saprast kamdēļ viņi to izraka pilnīgi nedomājot par normāla auguma cilvēkiem. Tādiem kā es.
Pēdējais apskates objekts - milzīgs, dziļš, skaists un baiss kanjons. Tā kraujās izcirstas gan dzīvojamas telpas, gan baznīcas (tiešām skaistas!). Tā apskatei man prasītos visu dienu, tamdēļ tā stunda ar astīti šķita stipri par maz. Reizi gan paspēju savā nodabā noiet nost no tūristu takām, lai pakāptos pa akmeņiem maķenīt augstāk. Un nevīlos - redzēju skaistāko panorāmu tajā dienā. Un citi ļaudis no turienes izskatījās tādi maziņi. Kā tur tiku - nezinu. Kā tiku atpakaļ - ar nē, bet bija tā vērts.
Tādi nu bija mani piedzīvojumi īsumā, bet ja ir vēl kādi jautājumi - es uz tiem varu atbildēt, tādējādi papildinot stāstījumu.
Citās ziņās. Sākās lekcijas. Ļoti interesanti pagaidām, žēl tikai, ka viss tik lēni kārtojas.\
Un ārā silti. Vakar turpat vai 20 grādi bija. Tā kā dzīvojam mājas augšējā stāvā (dzīvoklis ir 4. un 5'stāvā). tad mums ir arī jumta terase uz kuras tīri labi var sauļoties un dzert sulu.
Pagaidām visu labu :)
