Esmu es melis, jā. Un man mazdrusciņa kauns par to. Vispār man jau ir apnicis melot un izlikties. Nu piemēram laikam būs jābeidz izlikties, ka man patīk runāt citiem aiz muguras. Nu nepatīk man tā štelle, nav smuki tā darīt.
Vēl kādu laiku es izbaudīju turku uzmanību, kas vērsta pret mani. Ar laiku tā uzmanība sāka apnikt, bet turpināju saglabāt iespaidu, ka to izbaudu, ar mākslotu skaudību sakot, ka žēl, ka citi ārzemnieki dabū vairāk uzmanības kā es. Kamdēļ? Interesanti vērot cilvēku reakcijas uz šādām izdarībām. Bet nu šī samākslotība man jau ir apnikusi, bet neticēs jau neviens, ka man tas tiešām netīk.
Eh, pēkšņi ienāca prātā, ka viens gudrs vīrs ir teicis:"Kamēr manis nav klāt, viņi mani var pat nogalināt". Daļēji var sasaistīt ar jau uzrakstīto, ja nē - tad uzskatiet, ka tas te ir ne pa tēmu.
Turpinu cītīgi attīstīt savus mindfucking skilus - ja mani mēģina sāpināt ar vārdiem, tad es par atbildi vismaz pačakarēju prātu ar "spamu" jeb pilnīgi nederīgiem tekstiem. Apmulsums cilvēku sejās garantēts.
Vispaŗ es jūtos ideāli un šobrīd šķiet, ka manu garīgo nekas nevar sabojāt, jo ķibeles ap darbu vairs neņemu par pilnu. Tagad mums ir citi emo un man prieks par viņiem. Līdzjūtības nav. Galu galā pasaulē ir daudz lietu apr ko priecāties. Par to, ka debesis ir zilas, par to, ka esmu vesels. Arī par to, ka dzīvot ir ellīgi forši.
nu re, esmu uzrakstījis ellīgi nesakarīgu ierakstu, ar ārkārtīgi dziļu domu. Patiesībā būtu bijis vienkāršāk, ja šo visu izklāstītu plašāk nevis paŗis teikumos, bet tik daudz laika nav. Savējie tā kā ta'vai nu sapratīs vai uzzinās
Visu labiņu, tiekamies pēc 35 dienām ^^
pirmdiena, 2010. gada 27. decembris
trešdiena, 2010. gada 22. decembris
Citādi Ziemassvētki
Ārā šobrīd ir +17 grādi un ir izzudušas jebkādas cerības uz baltiem Ziemassvētkiem. Arī Ziemassvētku sajūtu ir ļoti grūti dabūt, taču brīžiem kaut nedaudz tā parādās. Neko vēl neesmu saplānojis svētkiem, bet nekas jauks nespīd. Citā brīvprātīgo organizācijā, kur arī ir viena meitene no Latvijas, Ziemassvētku vakarā rīko baļļuku un mēs visi esam ielūgti, bet es to laikam izlaidīšu. Iemesli?
1.negribas maksāt 30 liru (nedaudz vairāk kā 10 latu) dalības maksu, lai arī ēdieni un dzērieni būšot nodrošināti. ANyway, summa ir astronomiska un zinu, ja nāktu ar groziņiem, līdz tādai summai neaizvilktu
2.lai arī tur būs daudz eiropiešu, visticamāk skanēs turku mūzika, labākajā gadījumā ārzemju, bet ne Ziemassvētku. tas nozīmē, ka no Ziemassvētkiem tur nebūs ne smakas
3.kāda, sasodīts, tusēšanās Ziemassvētku vakarā, kas aprasti ir kluss un mierīgs vakars ģimenes lokā (vismaz man)? Ja vēl tas pasākums būtu vismaz Ziemassvētkos, nevis Ziemassvētku vakarā, tad apdomātu.
Par pozitīvākām lietām runājot. Beidzot esmu ticis vaļā no veselības problēmām, vairs neesmu saaukstējies un auss ar nesāp. Mums ir arī saplānota darba nedēļa un apmēram ir darba plāns, bet tā kā šajā dienasgrāmatas ierakstā ievēroju klavieru principu (melnais taustiņš, baltais taustiņš) un sāku es ar baltu (ja skaita atkāpi, kas sastāv no "Mīļā Ieva", tad nākamajā atkāpē atkal melnais, jo šī tā kā arī bija "baltā taustiņa" atkāpe.
Nu jā, laikam jau esmu teicis, ka koordinators ir sakarīgs cālis, bet absolūti nekam nederīgs koordinators, kuram ir talants sabojāt garastāvokli. Laikam viņš mani uztver kā draudu, jo no rīta uzdevu viņam jautājumus saistītus ar projektu un mūsu problēmām bosa klātbūtnē un viņam kbija problēmas uz jautājumiem atbildēt, jo savus solījumus nav turējis un reāli bremzē projektu šobrīd. Es laikam neesmu labs brīvprātīgais priekš viņa, jo gribu kaut ko darīt, nevis bezjēdzīgi nosist laiku. Tāda sajūta, ka viņam svarīgāka ir publicitāte nevis vēlme darīt kaut ko sabiedrības labā. Piemērs - AIDS dienas prezentāciju, kuru principā sagatavojām bez viņa palīdzības, viņš runājot ar cilvēkiem uzņēma uz sevi - ka viņš to ir paveicis. Protams arī avīzei viņš pa skaisto nopozēja. Protams, klāt vel nāk fakts, ka es un moldāvs neesam īstermiņa poļu meitenes (kuras bez maz vai uz rokām tika nesātas, kamēr mums lāga turku valodas stundas nevar nodrošināt).
Nē, nu ok, nedomājiet, ka esmu emo. Vispār man pašsajūta ir laba. Ir palikušas 40 dienas līdz brīdim, kad atgriezīšos mājās. Esmu apņēmies atlikušo laiku pavadīt pēc iespējas labāk un satikt draugus, lai dažas dienas pirms projekta beigām dotos pāris dienas pavadīt Stambulā.
Kā zināms, vietām klavierēm ir 2 baltie taustiņi pēc kārtas (si un do vai mi un fa). Arī šīm klavierēm tā ir. Sanāk 2 puslīdz pozitīvas atkāpes pēc kārtas. Lai jums priecīgi un balti Ziemassvētki
P.S. tagad nāk arī klavieru vāks. Visu labu mīlīši ^^
1.negribas maksāt 30 liru (nedaudz vairāk kā 10 latu) dalības maksu, lai arī ēdieni un dzērieni būšot nodrošināti. ANyway, summa ir astronomiska un zinu, ja nāktu ar groziņiem, līdz tādai summai neaizvilktu
2.lai arī tur būs daudz eiropiešu, visticamāk skanēs turku mūzika, labākajā gadījumā ārzemju, bet ne Ziemassvētku. tas nozīmē, ka no Ziemassvētkiem tur nebūs ne smakas
3.kāda, sasodīts, tusēšanās Ziemassvētku vakarā, kas aprasti ir kluss un mierīgs vakars ģimenes lokā (vismaz man)? Ja vēl tas pasākums būtu vismaz Ziemassvētkos, nevis Ziemassvētku vakarā, tad apdomātu.
Par pozitīvākām lietām runājot. Beidzot esmu ticis vaļā no veselības problēmām, vairs neesmu saaukstējies un auss ar nesāp. Mums ir arī saplānota darba nedēļa un apmēram ir darba plāns, bet tā kā šajā dienasgrāmatas ierakstā ievēroju klavieru principu (melnais taustiņš, baltais taustiņš) un sāku es ar baltu (ja skaita atkāpi, kas sastāv no "Mīļā Ieva", tad nākamajā atkāpē atkal melnais, jo šī tā kā arī bija "baltā taustiņa" atkāpe.
Nu jā, laikam jau esmu teicis, ka koordinators ir sakarīgs cālis, bet absolūti nekam nederīgs koordinators, kuram ir talants sabojāt garastāvokli. Laikam viņš mani uztver kā draudu, jo no rīta uzdevu viņam jautājumus saistītus ar projektu un mūsu problēmām bosa klātbūtnē un viņam kbija problēmas uz jautājumiem atbildēt, jo savus solījumus nav turējis un reāli bremzē projektu šobrīd. Es laikam neesmu labs brīvprātīgais priekš viņa, jo gribu kaut ko darīt, nevis bezjēdzīgi nosist laiku. Tāda sajūta, ka viņam svarīgāka ir publicitāte nevis vēlme darīt kaut ko sabiedrības labā. Piemērs - AIDS dienas prezentāciju, kuru principā sagatavojām bez viņa palīdzības, viņš runājot ar cilvēkiem uzņēma uz sevi - ka viņš to ir paveicis. Protams arī avīzei viņš pa skaisto nopozēja. Protams, klāt vel nāk fakts, ka es un moldāvs neesam īstermiņa poļu meitenes (kuras bez maz vai uz rokām tika nesātas, kamēr mums lāga turku valodas stundas nevar nodrošināt).
Nē, nu ok, nedomājiet, ka esmu emo. Vispār man pašsajūta ir laba. Ir palikušas 40 dienas līdz brīdim, kad atgriezīšos mājās. Esmu apņēmies atlikušo laiku pavadīt pēc iespējas labāk un satikt draugus, lai dažas dienas pirms projekta beigām dotos pāris dienas pavadīt Stambulā.
Kā zināms, vietām klavierēm ir 2 baltie taustiņi pēc kārtas (si un do vai mi un fa). Arī šīm klavierēm tā ir. Sanāk 2 puslīdz pozitīvas atkāpes pēc kārtas. Lai jums priecīgi un balti Ziemassvētki
P.S. tagad nāk arī klavieru vāks. Visu labu mīlīši ^^
svētdiena, 2010. gada 12. decembris
Savdabīgā dzīve
Šonedēļ jau bija kas līdzīgs saplānotai darba nedēļai. Pirmdien un otrdien beidzot devāmies ar prezentācijām par satiksmes drošību uz skolām. Jāatzīst, ak tas bija visai savdabīgi. Pilnībā pārliecinājos, ka es tur biju tikai uzmanības piesaistīšanai (nu ok - vēl fotografēju). visās 3 prezentācijaš koordinators veiksmīgi mani pataisīja par centrālo objektu, līdz ar to pats rokot bedri. Respektīvi iepazīstinot ar mani viņš par manu vārdu teica "Artis, Artist deģil" jeb Artis nevis Artist. Nelāgā kārtā gandrīz visi manu vārdu uztver kā Artist ( turku valodā - aktieris). Klāt vēl nāca apstāklis, ka esmu eiropietis un garš. Līdz ar to liela daļa skolēnu vairāk uzmanības pievērsa man nevis koordinatorām Fatih. Mūžā tik daudz uzmanības neesmu dabūjis un laikam arī nekad nedabūšu. Piemērs - rādām īsfilmu par satiksmes drošību, kur vienā fragmentā esmu es. Klusumu tajā brīdī pārtrauc spiedziens no klases priekšas:"Āaaaa Artiiis". Un galvbas pagriežas uz kalses aizmuguri, kur sēžu es ar Artiomu. Tā jau trieku var piebaidīt. Nu nav pārmērīga uzmanība laba lieta. Tie vidusskolas tīņi tomēr ir viena savdabīga tauta.
Trešdien lasījām epastus vervējot jaunus brīvprātīgos universitātē. Secināju, ka neviens tik labi kā es nespēj dalīt organizācijas informāciju, tas laikam būtu labi.
Piektdien devāmies uz tirdzniecības centru, kur itkā palīdzējām Organizācijas "Eurodesk" komandai pie informācijas stendiem. tas izveŗtās par to, ka Ar Artiomu bijām vienīgie, kas kaut ko darīja. Turkiem bija citas - labākas lietas, ko darīt. Bija ntās situācijas, kad cilvēki gāja pie stenda interesēties. bet tur visi bija 2 metrus prom no stenda un pagriezuši muguru. Dikti gribējās nolamāties, jo ne jau man pie Eurodesk jāstrādā. turklāt tas vēl bija piektdienas vakars.
Sestdien devos uz tirdzniecības centru slidot. Samaksāju 10 liras (3.40 LS) par 40 minūtēm. Izbaudīju cik nu varēju, jo nauda samaksāta gana liela. Tiesa - pēdējo reizi slidoju. Kapēc? Jo tur bija pašas lētākās plastmasas slidas, kas manas kājas noberza līdz asinīm. Traģiska ledus kvalitāte, jo ledus labākajā gadījumā tiek notīrīts reizi dienā... Rezultātā jau dienas vidū tas bija tik bēdīgs, ka pat vienkārši slīdot uz priekšu varēja vienkārši ieķerties un krist uz priekšu. reizi kritu arī es un neveiksmīgi sasitu labo roku, kādu laiku nekādu spiedienu vairs neturēs. Citādi var iztikt.
Sestdien arī iegādāju silto "pufaiku" un šalli. Tieši laikā to izdarīju, jo sestdien bija pirmā aukstā, drēgnā un lietainā (viss reizē) diena līdz šim. gandrīz izžuvušais strauts parkā bija pārvērties par mutuļojošu upi un tad vēl tas nejaukais vējš.
Svētdienā pilnīgi apstiprinājās fakts, ka dzīvoklī plosās "latviešu gripa". No četriem iemītniekiem trīs kāsē un tinās siltās segās. Vienīgais veselais iemītnieks ir moldāvs Artioms.
Par Artiomu runājot jāpiebilst, ka arī viņš ir pazaudējis motivāciju - uz neatgūšanu.
Starp citu - Stambulā snieg (tas ir gandrīz pienēmami), Ankarā snieg (absolūti normāli), pat Sīrijā snieg (tur tas esot liels brīnums), tikai te nesnieg. Te līst...
Un vēl pēdējā gandrīz neloģiskā atkāpe. Ikdienā es beidzot dabūju nedaudz mazāk uzmanības, jo to no manis novērš latviešu meitenes. liels jums paldies. Man pilnībā pietiek ar uzmanības apliecinājumiem skolās tā ka ikdienā izsaucienus '"Aaaa, Artiiis" vairs netīkas dzirdēt.
Eh, nav spēka rakstīt, jāuzjauc tēja.
Trešdien lasījām epastus vervējot jaunus brīvprātīgos universitātē. Secināju, ka neviens tik labi kā es nespēj dalīt organizācijas informāciju, tas laikam būtu labi.
Piektdien devāmies uz tirdzniecības centru, kur itkā palīdzējām Organizācijas "Eurodesk" komandai pie informācijas stendiem. tas izveŗtās par to, ka Ar Artiomu bijām vienīgie, kas kaut ko darīja. Turkiem bija citas - labākas lietas, ko darīt. Bija ntās situācijas, kad cilvēki gāja pie stenda interesēties. bet tur visi bija 2 metrus prom no stenda un pagriezuši muguru. Dikti gribējās nolamāties, jo ne jau man pie Eurodesk jāstrādā. turklāt tas vēl bija piektdienas vakars.
Sestdien devos uz tirdzniecības centru slidot. Samaksāju 10 liras (3.40 LS) par 40 minūtēm. Izbaudīju cik nu varēju, jo nauda samaksāta gana liela. Tiesa - pēdējo reizi slidoju. Kapēc? Jo tur bija pašas lētākās plastmasas slidas, kas manas kājas noberza līdz asinīm. Traģiska ledus kvalitāte, jo ledus labākajā gadījumā tiek notīrīts reizi dienā... Rezultātā jau dienas vidū tas bija tik bēdīgs, ka pat vienkārši slīdot uz priekšu varēja vienkārši ieķerties un krist uz priekšu. reizi kritu arī es un neveiksmīgi sasitu labo roku, kādu laiku nekādu spiedienu vairs neturēs. Citādi var iztikt.
Sestdien arī iegādāju silto "pufaiku" un šalli. Tieši laikā to izdarīju, jo sestdien bija pirmā aukstā, drēgnā un lietainā (viss reizē) diena līdz šim. gandrīz izžuvušais strauts parkā bija pārvērties par mutuļojošu upi un tad vēl tas nejaukais vējš.
Svētdienā pilnīgi apstiprinājās fakts, ka dzīvoklī plosās "latviešu gripa". No četriem iemītniekiem trīs kāsē un tinās siltās segās. Vienīgais veselais iemītnieks ir moldāvs Artioms.
Par Artiomu runājot jāpiebilst, ka arī viņš ir pazaudējis motivāciju - uz neatgūšanu.
Starp citu - Stambulā snieg (tas ir gandrīz pienēmami), Ankarā snieg (absolūti normāli), pat Sīrijā snieg (tur tas esot liels brīnums), tikai te nesnieg. Te līst...
Un vēl pēdējā gandrīz neloģiskā atkāpe. Ikdienā es beidzot dabūju nedaudz mazāk uzmanības, jo to no manis novērš latviešu meitenes. liels jums paldies. Man pilnībā pietiek ar uzmanības apliecinājumiem skolās tā ka ikdienā izsaucienus '"Aaaa, Artiiis" vairs netīkas dzirdēt.
Eh, nav spēka rakstīt, jāuzjauc tēja.
sestdiena, 2010. gada 4. decembris
Iki yabandzi, flirts un darbs
Sveiki, ķekatnieki!
Kādu brīdi neko neesmu rakstījis, bet dziļā pagātnē nebridīšu. Stāstījumu sākšu no trešdienas, kas līdz šim bija garākā darba diena.
Darbu trešdien sākām jau pus9os, lai dotos uz Gazianteps bērnu slimnīcu ar projektu "Smaidiet bērni" jeb "Gülen çocuk". Projekta ietvaros laiku līdz pusdienlaikam pavadījām slimnīcas rotaļu stūrītī, kur gan zīmējām kopā ar bērniem, gan pēc viņu lūguma ar grimma zīmuļiem zīmējām uz viņu sejiņām. Bērnu sejās nudien uzplauka smaids, kad viņiem bija iespēja pavadīt laiku ar ārzemju jauniešiem. Pie viena atklāju, ka mana turku valoda ir pietiekama lai sarunātos ar bērniem un tas jau laikam ir progress. Tiesa, bērni arī labāk māk izskaidrot, viņi nerunās ātri un nesaprotami kā pieaugušie, bet gan pacentīsies darīt tā lai tu saproti, Pie tā visa klāt šo pasākumu arī filmēja televīzija. Tiesa,redzēt man netiks, jo mums televizora dzīvoklī nav . Vēl kā interesantu faktu var minēt, ka manu uzmanību izmisīgi sev centās pievērst pēc skata konservatīva turku meitene (respektīvi, matus neredz, no ādas redzama vien seja), kas ar mums piedalījās šajā projektā. nedaudz biedējoši.
Pēcpusdienā atgriezāmies organizācijā, kur gandrīz bez jebkādas turku palīdzības drudžainā tempā centāmies pabeigt visu nepieciešamo HIV/AIDS dienas prezentācijai tirdzniecības centrā, kura bija ieplānota no 6iem līdz 10iem vakarā,
Lai panāktu vajadzīgo efektu izmantojām arī "FREE HUGS", jeb apskāvieni par brīvu plakātus ar domu, ka tā AIDS pārnests netiek. Mērķis bija skaidrot cilvēkiem, ka nav nepieciešams diskriminēt cilvēkus, kuri šo vīrusu ir ieguvuši. Tā nu sanāca apskaut daudz daudz dažādu vecuma grupu cilvēkus - gan jauniešus, gan cilvēkus gados.
Pēc prezentācijas devāmies uz parku, kur aizdedzām svecītes AIDS kampaņas simbola formā, lai pieminētu cilvēkus, kas ir miruši šīs nāvējošās slimības dēļ, neilgu laiku dziedājām dziesmas akustiskās ģitāras pavadībā kā arī moldāvs Artioms teica lielisku runu saistībā ar šo dienu. Kopā nostrādājām gandrīz 14 stundas bez lāga pusdienas pārtraukuma. Jāsaka, ka pirmo reizi 4 mēnešu laikā jutos paveicis ko noderīgu, tiesa bija arī nelāgās lietas...
Ceturtdien notika projekta izvērtēšanas tikšanās, kura bija rekordilga - stunda. Pēc tikšanās ieguvu pārliecību, ka daudziem organizācijā pirmajā vietā nav ieguldījums sabiedrībai, bet gan nauda, publicitāte un bonusa punkti turpmākajai karjeras attīstībai. Atkal dabūjām kārtējos solījumus, kas vietējie brīvprātīgie mums palīdzēs, ka beidzot mums būs nedēļas vai pat ilglaicīgāki plāni. Diemžēl mēs to dzirdam jau 4 mēnešus. labā ziņa ir tā, ka pirmdien mēs beidzot dodamies uz skolu ar prezentācijām, kas tomēr nelielu cerību vieš, Dīvaini, ka atļauju, kas nepieciešama, lai prezentētu projekta tematus skolās, koordinators nolēma kārtot tikai pie 5. mēneša sliekšņa nevis septembrī. Bet laikam jau tas ir turku stils.
Piektdiena? Pilnīgi bezvērtīgi iztērēts laiks sēžot organizācijā. Dienas interesantākā daļa - turku valodas stunda ar jauno skolotāju, ar kuru cenšamies runāt tikai turku valodā. Nezinu kapēc, bet veidojot dialogu ļoti ieintersējās par manu un Artioma attiecību stāvokli (respektīvi vai ir otrās pustītes vai nav),.kā pavadam brīvo laiku un tā tālāk. Vispaŗ jā - viņa flirtēja. Nu smuka jau gan ir, tas gan jāatzīst.
Šodien pieveicu savu 200 pietupienu programmu - sataisīju 200 pietupienus bez apstāšanās. Pašsajūta laba, pat neticēju, ka izdosies, ņemot vērā, ka pēc pirmās programmas dienas 3 dienas nebiju spējīgs paiet. Turklāt tad bija 3 reiz mazāk pietupienu kā tagad.
Par citām lietām. Ledusskapī joprojām kopš 18. novembra stāv viesu atstieptās viena 0.5 litru nezināma alkohola pudele, bet pēc iesaiņojuma šķiet, ka kaut kas ļoti labs vai arī Raki (turku šņabis), kā arī Smirnoff 1litra pudele (pa pusei tukša). Neesam laikam nekādi lāga dzerāji. Vienīgais, kad pēdērjo reizi pirms šodienas tai litra pudelei pievērsu uzmanību, tā bija gandrīz pilna, bet šodien jau tikai pusīte. Laikam caura kaut kur...
Vēl netīšām (ok, organizācijā dzirdējām) uzdurāmies dziesmai "iki yabanci", kas domāts ir 2 svešinieki. tiesa, jabanci ir arī otra nozīme, kuru mums nākas gan dzirdēt, gan lietot vairāk - 2 ārzemnieki. Tā kā Yabanci (ārzemnieki), te ir gandrīz tāds pats retums kā monkeys (pērtiķi), tad uz mums tā arī skatās. Dziesma ir diezgan gaudulīga un skumja, ieraksta beigās ir pievienota. tagad izdzirdot dziesmu tā arī kaucam līdzi - iiiikiiiiiiiiiiiiiii jabandžīiii. Vairāk vārdus arī nezinam un nevajag ar.
Tas arī viss šai reizei, visu labiņu.
Kādu brīdi neko neesmu rakstījis, bet dziļā pagātnē nebridīšu. Stāstījumu sākšu no trešdienas, kas līdz šim bija garākā darba diena.
Darbu trešdien sākām jau pus9os, lai dotos uz Gazianteps bērnu slimnīcu ar projektu "Smaidiet bērni" jeb "Gülen çocuk". Projekta ietvaros laiku līdz pusdienlaikam pavadījām slimnīcas rotaļu stūrītī, kur gan zīmējām kopā ar bērniem, gan pēc viņu lūguma ar grimma zīmuļiem zīmējām uz viņu sejiņām. Bērnu sejās nudien uzplauka smaids, kad viņiem bija iespēja pavadīt laiku ar ārzemju jauniešiem. Pie viena atklāju, ka mana turku valoda ir pietiekama lai sarunātos ar bērniem un tas jau laikam ir progress. Tiesa, bērni arī labāk māk izskaidrot, viņi nerunās ātri un nesaprotami kā pieaugušie, bet gan pacentīsies darīt tā lai tu saproti, Pie tā visa klāt šo pasākumu arī filmēja televīzija. Tiesa,redzēt man netiks, jo mums televizora dzīvoklī nav . Vēl kā interesantu faktu var minēt, ka manu uzmanību izmisīgi sev centās pievērst pēc skata konservatīva turku meitene (respektīvi, matus neredz, no ādas redzama vien seja), kas ar mums piedalījās šajā projektā. nedaudz biedējoši.
Pēcpusdienā atgriezāmies organizācijā, kur gandrīz bez jebkādas turku palīdzības drudžainā tempā centāmies pabeigt visu nepieciešamo HIV/AIDS dienas prezentācijai tirdzniecības centrā, kura bija ieplānota no 6iem līdz 10iem vakarā,
Lai panāktu vajadzīgo efektu izmantojām arī "FREE HUGS", jeb apskāvieni par brīvu plakātus ar domu, ka tā AIDS pārnests netiek. Mērķis bija skaidrot cilvēkiem, ka nav nepieciešams diskriminēt cilvēkus, kuri šo vīrusu ir ieguvuši. Tā nu sanāca apskaut daudz daudz dažādu vecuma grupu cilvēkus - gan jauniešus, gan cilvēkus gados.
Pēc prezentācijas devāmies uz parku, kur aizdedzām svecītes AIDS kampaņas simbola formā, lai pieminētu cilvēkus, kas ir miruši šīs nāvējošās slimības dēļ, neilgu laiku dziedājām dziesmas akustiskās ģitāras pavadībā kā arī moldāvs Artioms teica lielisku runu saistībā ar šo dienu. Kopā nostrādājām gandrīz 14 stundas bez lāga pusdienas pārtraukuma. Jāsaka, ka pirmo reizi 4 mēnešu laikā jutos paveicis ko noderīgu, tiesa bija arī nelāgās lietas...
Ceturtdien notika projekta izvērtēšanas tikšanās, kura bija rekordilga - stunda. Pēc tikšanās ieguvu pārliecību, ka daudziem organizācijā pirmajā vietā nav ieguldījums sabiedrībai, bet gan nauda, publicitāte un bonusa punkti turpmākajai karjeras attīstībai. Atkal dabūjām kārtējos solījumus, kas vietējie brīvprātīgie mums palīdzēs, ka beidzot mums būs nedēļas vai pat ilglaicīgāki plāni. Diemžēl mēs to dzirdam jau 4 mēnešus. labā ziņa ir tā, ka pirmdien mēs beidzot dodamies uz skolu ar prezentācijām, kas tomēr nelielu cerību vieš, Dīvaini, ka atļauju, kas nepieciešama, lai prezentētu projekta tematus skolās, koordinators nolēma kārtot tikai pie 5. mēneša sliekšņa nevis septembrī. Bet laikam jau tas ir turku stils.
Piektdiena? Pilnīgi bezvērtīgi iztērēts laiks sēžot organizācijā. Dienas interesantākā daļa - turku valodas stunda ar jauno skolotāju, ar kuru cenšamies runāt tikai turku valodā. Nezinu kapēc, bet veidojot dialogu ļoti ieintersējās par manu un Artioma attiecību stāvokli (respektīvi vai ir otrās pustītes vai nav),.kā pavadam brīvo laiku un tā tālāk. Vispaŗ jā - viņa flirtēja. Nu smuka jau gan ir, tas gan jāatzīst.
Šodien pieveicu savu 200 pietupienu programmu - sataisīju 200 pietupienus bez apstāšanās. Pašsajūta laba, pat neticēju, ka izdosies, ņemot vērā, ka pēc pirmās programmas dienas 3 dienas nebiju spējīgs paiet. Turklāt tad bija 3 reiz mazāk pietupienu kā tagad.
Par citām lietām. Ledusskapī joprojām kopš 18. novembra stāv viesu atstieptās viena 0.5 litru nezināma alkohola pudele, bet pēc iesaiņojuma šķiet, ka kaut kas ļoti labs vai arī Raki (turku šņabis), kā arī Smirnoff 1litra pudele (pa pusei tukša). Neesam laikam nekādi lāga dzerāji. Vienīgais, kad pēdērjo reizi pirms šodienas tai litra pudelei pievērsu uzmanību, tā bija gandrīz pilna, bet šodien jau tikai pusīte. Laikam caura kaut kur...
Vēl netīšām (ok, organizācijā dzirdējām) uzdurāmies dziesmai "iki yabanci", kas domāts ir 2 svešinieki. tiesa, jabanci ir arī otra nozīme, kuru mums nākas gan dzirdēt, gan lietot vairāk - 2 ārzemnieki. Tā kā Yabanci (ārzemnieki), te ir gandrīz tāds pats retums kā monkeys (pērtiķi), tad uz mums tā arī skatās. Dziesma ir diezgan gaudulīga un skumja, ieraksta beigās ir pievienota. tagad izdzirdot dziesmu tā arī kaucam līdzi - iiiikiiiiiiiiiiiiiii jabandžīiii. Vairāk vārdus arī nezinam un nevajag ar.
Tas arī viss šai reizei, visu labiņu.
Abonēt:
Ziņas (Atom)