Neticamie pidzīvojumi ^^

Kā jau zināms nedēļas nogalē ceļoju uz Nemruta kalnu un Adijamanu. Tad nu lūk jums ieskats manos piedzīvojumos.
Sestdiena, 30. oktobris
04:30
Pēc 3 gulētām stundām nozvana modinātājs, ieeju dušā, pārbaudu nepieciešamās mantas, sagatavoju maizītes un ar moldāvu Artiomu pametam dzīvokli, lai pie tirdzniecības centra 6.00 satiktos ar mūsu kompanjonēm Ingu no Latvijas un Annu no Polijas. Izejam uz lielās ielas, lai ar sabiedrisko transportu aizkultos līdz autoostai, kur savukārt nēmam kājas pār pleciem un sākam stopēt. Plānotais maršruts - Gaziantepa - Besni - Adijaman - Mount Nemrut - Adijaman - Besni - Gaziantep. Plānos ietilpst nakšņošana 2.1km augstā kalna virsotnē. Gaziantep - Besni 100 km, Besni - Adijaman 50 km, Adijaman - Nemrut 70km.
07:30
Dabūjam pirmo mašīnu, aks paved vien paŗis kilometrus līdz lielajam krustojumam, kur mūsu ceļi šķiras. Nākamais piestāj maksas mikroautobuss. Pēc izmisīgas skaidrošanas, ka mums naudas nav un, ka mums šis transporta līdzeklis diez ko neder, šoferis tomēr aicina iekšā. Laimīgi nnokļūstam līdz Besni, kur šoferis nolemj prasīt naudu. Tiekam cauri ar 20 lirām, 40 vietā. (apmēram 7 lati par 4 cilvēku braucienu).
Besni ieraugam nudien brīnumaina paskata kalnus, un tiek liktas lietā līdzpaņemtās fotokameras. Pēc 15 minūšu gājiena pie mums piestāj automašīna, kas dodas uz Adijamanu. Bez jebkādām grūtībām nokļūstam ieplānotajā vietā, kur iekāpjam sabiedriskajā transportā, lai satiktos ar Couch surfing palīdzību atrasto cilvēku.
11:00
Esam minētās personas dzīvoklī. Personas vārds - Džihans. Perkusiju meistars, kas daļēji veiksmīgi cenšas mūs apmācīt spēlēt tradicionālos turku sitamos instrumentus. Kad esam iedzēruši tēju un iekoduši keksiņu, dodamies apskatīt pilsētu. Pilsēta priekš Turcijas mērogiem ir maza - "nieka" 200 000 iedzīvotāju (jeb 199 000, ja var ticēt uz pilsētas robežas novietotajai zīmei). Apskatam tirgu, kur dominē vīriešu kārtas pārstāvji un kurdu valoda. Tālāk dodamies pavērties uz Sīrijas pareizticīgo baznīcu. Tieši tā - pārmaiņas pēc baznīcu nevis mošeju. Baznīca diezgan mājīga un veiksmīgi noslēpusies šaurajās ieliņās. Nezinātājam atrast nav nekādu cerību. Līdz ar to pilsētas apskate beigusies un dodamies ārpus pilsētas uz klintīs iecirstām kapavietām. Pirmajā dienā šī izrādās aizraujošākā daļa, jo pastaigājamies pa dzīvu vēsturi. Kapeņu skaits tiešām milzīgs un šķiet, ka kalns vēl visas nemaz nav atklājis.
16.00
Esam atpakaļ dzīvoklī, uz stundu noliekamies čučās, kaut gan no miega tur nekā nav. Kad pamostamies Džihans ir sarūpējis fantastisku maltīti, kas patiesi piepildīja māgu. Džihans iesaka nestopēt uz kalnu, jo satiksme esot ne tuvu intensīvai. Nolemjam samaksāt 30 liras un uzkalnu doties divos naktī (ierēķinot pulksteņa pagriešanu), kur varētu sagaidīt saullēktu, kas tur esot vienkārši brīnišķīgs. Vakars paiet daloties ar moldāvu un latviešu tradicionālo mūziku, kā arī sitamo instrumentu burvības izbaudīšanu.
21.00
Dodamies uz krodziņu, kur šovakar spēlē Džihana draugi. Protams, pasūtam lai spēlē vienīgo turku deju, kuru protam. Nospēlēja, bet izpildījums nebija tas labākais, bet toties nodejojām godam. Nelāgā kārtā mazajā telpā dzīvā mūzika tā skan, kas sarunāties ir neiespējami. Nedaudz pēc vienpadsmitiem atgriežamies dzīvoklī, kur mierīgā gaisotnē papļāpājam par Turcijas īpatnībām, politisko un reliģisko situāciju un citām lietām. Pie miera dodamies pusdivpadsmitos pirms tam pagriežot pulksteni stundu atpakaļ. Uzstādam modinātāju uz 1iem, un izbaudam savu stundu miega.
2.00
Modinātājs nenozvana un stundas vietā esam dabūjuši 2vas. Ātri savācam mantiņas un skrienam uz vietu, kur jāiekāpj mikroautobusā. Kā izrādās - šajā mikroautobusā mūsu četrotne ir vienīgie pasažieri. Nakts šķiet ne pārāk auksta, un bažas par aukstumu uz kalna izzūd. Līdz ar iekāpšanu autobusā sākas mūsu mūža neparastākā ekskursija.
03.30
Esam netālu no kalna un sākam virzīties augšup. Apstājamies pie tūrisma informācijas centra. Izkāpjot no autobusa saprotam, ka labi nebūs. Sejās ietriecas auksts vējš, bet kalna virsotnei neesam par tuvu. Visiem paliek ļoti auksti un tēja ir tieši laikā. Pēc tējas izdzeršanas atgriežamies siltajā busiņā un dodamies augšup. Tur mūs sagiada nepatīkams pārsteigums - par kalna apmeklēšanu ir jāmaksā, turklāt mūsu pastāvīgās uzturēšanās atļaujās ielikto zīmīti, kas esam studenti, neņem vērā, jo neesam turku studenti, līdz ar to jāmaksā par pilno biļeti, kas ir 6.50 liras. Vietā, kur maksājam saprotam, ka ir trakāk kā varēja gaidīt. Pirmo reizi 3os mēnešos turkiem ir bijusi taisnība par terminu "ļoti auksti". Drīz arī sasniedzam tālāko vietu, kur var tikt ar mikroautobusu. Te jau ir diezgan daudz tūristu. Lielākā daļa ir no Turcijas, bet ir arī daži japāņi. pavadot neilgu laiku ēkā pie mikroautobusiem, visi sākam kāpt virsotnes virzienā 2 iemeslu dēļ - brīnišķīgā saullēkta kā arī 3 terasēm uz kurām atrodas apmēram 2000 gadus vecas gigantiskas statujas un akmens ciļņi, kuri ir izvietoti apkārt mākslīgi izveidotajai kalna smailei, kas patiesībā ir sengrieķu valdnieka Antioka kapenes.
05:00
Kāpiens ir smags. Lai arī augstums nav paŗāk liels (2.1 km), kāpt ir daudz grūtāk kā Alpos tādā pašā augstumā. Diez ko nepalīdz skarbais vējš. Lai arī mugurā ir 2 džemperi un virsjaka, aukstums pateicotie vējam jūtams pamatīgi. Ļoti pietrūkst cimdu un kaut kā ar ko piesegt seju. Kad sasniegts mērķa augstums, uzmetam skatu uz lejā esošo ciematu gaismām, bet izbaudīt nespējam. Pamatīgā gaisa spiediena un aukstuma dēļ mutē jūtama asiņu garša. Izejam uz Rietumu terasi, kur atrodas ntie akmenī iekalti mākslinieciski skaistie tēli, kā arī milzīgas mitoloģiskas akmens galvas, kas iegūst iesauku "Butterheads" jeb sviesta galvas. Kā izrādās, mūsu četrotne meŗķi sasniegusi pirmie. Lielāko daļu no pārējiem neredzējām krietnu laiku, kas mūsos radīja neizpratni. Pirmā reakcija augšā - ir tik auksti, ka noturēt kameru rokās nav iespējams. Aukstais vējš, kas stiprumā varētu atbilst vieglai vētrai, pirkstus ātri padara nejūtīgus. Cenšamies atrast aizvēju, kur beidzot sākam runāt un pat smieties iedomājoties, kas ar mums notiktu, ja mēs uz kalna nakšņotu teltī. Līdz ar pirmo debesu sārtošanos un pirmo gaismas parādīšanos (nejaukt ar saules stariem) mūsos atgriežas piedzīvojumu gars. Par spīti pirkstiem, kas nejūt kameras pogu, fotografējam uz nebēdu. Sākam iet apkārt kalnam un nokļūstam Austruku terasē, kur arī visa tauta ir. Austrumu terasē arī atrodas milzīgākās statujas (milzu krēsli ar mitoloģiskiem tēliem), kuru izmērs mani absolūti šokēja.
05:45
Skanot aplausiem no kalniem uzlec saule radot brīnišķīgo ēnu spēli ar statujām. Apkārt esošie kalni un lejas pilnīgi pārvēršas radot nedaudz sirreālu sajūtu un brīnišķīgu skatu. Tagad arī apjēdzam cik auksts patiesībā bija - uz akmeņiem izgulsnējušies ledus kristāliņi. Kādu laiku turpinot ķert mirkļus ar fotokamerām, nolemjam atgriezties mikroautobusā. PIe busiņiem esošajā ēkā papildinu savu ledusskapju magnētu kolekciju ar vēl vienu eksponātu. Tagad dodamies uz nākamo apskates punktu - tik pat vecām alām. Pie ieejas ir liela akmens plāksne ar 2 tēliem kā arī klints siena no viena vietas norakstīta sengrieķu valodā. Pa akmens pakāpieniem kāpjam lejup izgaismojot ceļu ar telefonu un šķiltavu lukturiem. Nokāpjam līdz vietai, kur pakāpieni beidzas un sākas vienkaŗša ala, kurā vieni neriskējam doties. Tālākais ceļš ved uz vēl vienām kapenēm, kuras pēc uzbūves ir līdzīgas - vidū mākslīgi uzbērta smaile, zem kuras atrodoties kapenes un 3 pusēs no tās kolonnas uz kurām ir ērglis, lauva, kā arī kas nenosakāms, jo laika zobs to ir pabojājis.Pēdējais apskates plānā ir romiešu celts tilts, kas nudien ir milzīgs. Tur sastopam jaunus draugus - ļoti draudzīgu suņu ģimeni. Līdz ar tiltu ekskursija ir beigusies.
08:40
Atgriežamies dzīvoklī, kur paēdam fiksas brokastis un salasam mantiņas, lai atgrieztos mājup.
09:30
Pametam laipno nama tēvu un dodamies stopēt. Kādu laiku nekādas veiksmes. Pirmie, aks piestāj ir policija. Protams nedaudz nobījāmies, jo turku policijai nav pārāk laba reputācija. Laimīgā kārtā puiši bija jauki un viens tīri labi runāja angliski. Novēlējuši veiksmi viņi mūs pamet. Lai pievilinātu turku autovadītājus, sagatavojām vēl vienu plakātu, kuru turējām blakus tam uz kura rakstīts bija "Gaziantep". Uz šī bija rakstīts "Hello". Vai palīdzēja? Jā nākamā mašīna piestāja. Pēc skata žiperīgs turks, kas mūs nobiedēja vedot parādīt piknika vietu, kura bija tik neomulīga, ka dūrē kabatā sažņaudzu nazi - katram gadījumam. Par laimi - velns nebija tik melns, kā viņu mālē. Tālāk viņš mūs aizveda uz kafejnīcu kur izmaksāja pa vieglajam dzērienam (kola, tēja un tā). Patīkami pārsteidza parādot Besni vecpilsētu, kura tagad gan vairāk ir vien drupas, tomēr visai pievilcīga tūristu acīm. Uzkāpām arī minaretā, kur viņš izdarīj, ko tādu, kas lika no viņa atbrīvoties pēc iespējas ātrāk - minareta tumsā aiztika Ingaz kājas un uz viņas nikno skatienu atbildēja ar gaisa buču. Pēc 5 minūtēm mūsu ceļi šķīrās, viņam norādot ne to labāko stopēšanas vietu. Kamēr nezinājām, ka šī nav laba vieta, gar mums nobrauca jauns turku puisis ar šiku mašīnu mums nederīgā virzienā. Pēc brīža viņš brauca atpakaļ - šķiet gribēja paspīdēt. prata arī angļu valodu. Tiesa - izrādīšanās viņam labi nebeidzās, jo mašīnīte viņam prombraucot sāka mirt nost. Nākamais, kas piestāja nogādāja mūs uz labāku stopēšanas vietu un nebrauca prom līdz nedabūjām nākamo transportu. Uz atvadām atsveicinoties Ingas pasniegto roku viņš nemazam vaļā negribēja laist.
Nākamais braucējs bija galīgs Šūmahers. Paldies Dievam viņš mūs veda vien 10 kilometrus, kuros sevi parādīja, kā ļoti agresīvu braucēju un pāris reizes jau šķita, ka labi nebūs. Izkāpis ārā šķiet biju gluži nobālējis.
Ceturtā un pēdējā mašīna nogādāja mūs Gaziantepā. Onka, kas šķiet bija precējies un apmēram 60 gadus vecs, par visām varēm centās iegūt Annas uzmanību rakstot viņai zīmītes, ka viņa ir jauka1 skaista, ka gribot viņu citreiz satikt un vēl nez ko. Tāpat arī gribēja zināt, kur mūsu dzīvokļi. Tā nu norādījām nepareizu vietu un zudām rpm, ko kājas nes.
15:00
Gaziantepa, kur pavadam meitenes līdz dzīvoklim un dodamies uz savējo.
Kopsavilkums:
Ceļotāju skaits - 4 (2 latvieši, moldāvs, poliete)
Gulētais laiks no Gaziantepas pamešanas līdz atgriešanās brīdim - 3 stundas
Gaisa temperatūra - no -5 grādiem līdz +25 grādiem
Nostopēto transporta līdzekļu skaits - 7 (3 pirmajā dienā un 4 otrajā)
Maksas transporta līdzekļu skaits - 5 (4 sabiedriskā transporta autobusi un 1 mikroautobuss)
Pieveiktie kilometri - apmēram 450
Iztērētā nauda uz 1 personu - apmēram 45 liras (15 lati), kas principā tika iztērēti tikai par transportu (sabiedriskais, mikroautobuss, izspiedējs mikroautobuss pirmajā dienā)
Uzņemto fotogrāfiju kopskaits (ar visiem 3 fotoaparātiem) - aptuveni 1000
Papildus informācija
http://en.wikipedia.org/wiki/Mount_Nemrut
http://en.wikipedia.org/wiki/Antiochus_I_Theos_of_Commagene

No dzīvokļa par mājām

Sākšu ar to, ka piektdien 6os agrā rīta stundā atgriezos no Ankaras un Safranbolu. Nu gāja jau nu baigi jauki. Visādā ziņā sūdzēties nevar.
Vispirms jāmin, ka biļetešu izmaksas no Gaziantepas līdz Ankarai un no Ankaras līdz Safranbolu, kā arī atpakaļ tiek atmaksātas, jo gala mērķī Safranbolu noritēja brīvpra'tīgo projektu vidustermiņa apmācības. Tā nu sanāca stirpi lētāk apskatīt pasauli.
Ankara bija interesanta. Tūrisma objektus iespējams apskatīt vienā dienā, bet ne tur tā sāls. 1. dienā ieradāmies Ankarā agrā rīta stundā, kad saulīte knapi uzlēkusi bija. Grupas sastāvs: es - latvietis, Artioms - moldāvs, Inga - latviete, Anita - Spāniete, Anna - poliete. Skats no autoostas - man neredzēts. Tā nu mēs sastapām Spānietes Anitas turku draugu Mihaelu (nejaukt ar Šūmaheru), kurš mūs laipni izvadāja pa pāris interesantiem objektiem - milzīga izmēra mošeju un neatkarīgā Turcijas izveidotāja Ataturka mauzaleju (jā, apmēram kā Ļeņina mauzalejs Maskavā). Ja runājam par Ataturku, tad tas čalis mani biedē. Viņa portreti ir visur (ar to es domāju VISUR - kafejnīcās veikalos sabiedriskās iestādēs). Nu darījis viņš ir daudz laba Turcijas labā, bet nu baigais kults viņam te. Sarkanie Turcijas karogi arī ir visur. Un turklāt vēl cenzūra (NAV YOUTUBE!!!). Nu nemāku teikt, bet kaut ko jau nu stipri atgādina... Kad pa savām darīšanām aiziet Artioms un Mihales ar Anitu, trijatā (es, Inga un Anna) dodamies paklaiņot pa naksnīgo uncilvēku pilno centru. Visādu mantu pārdevēji ir uz katra stūra un visu ko var pa lēto dabūt. Nopirku pāris aproces, kas kopā latos izmaksāja nedaudz zem 2.5, kamēr Latvijā tas būtu....
2. dienā trijatā izgājām brīvsolī pa Ankaru, jo no mūsu 2 pelnrušķītēm, kas nepaspēja uz pusnakts ķirbi (lasīt - metro) agrā rīta stundā mājā pārradās vien Artioms, kamēr Anita turpināja mīt savas takas. Tā kā Artioms gribēja čučēt, tā arī staigājām trijatā. Jāsaka - nenožēlojām. Cietokšņa drupas atradās kalna virsotnē, no kura pavērās lieliska panorāma uz visu pilsētu. Kas mani pārsteidza - ap cietokšņa drupām atradās ļoti nabadzīgs reģions (vēlāk uzzinājām, ka arī ļoti bīstams un ārzemnieki tur ir tikpat reti viesi, kā nauda Latvijas kasē). Mājoklīši saķepēti no kā vien var un turējās tā teikt uz puņķiem, turklāt saslieti tieši pie cietokšņa drupām. Tūristiem atvēlēts vien mazs stūrītis no visa kādreiz milzīgā cietokšņa. tā no no skumjā gala gājām ap kalnu. Atradām durvis, kas veda iekšā klintī zem cietokšņa, redzējām 2 vīrus, kas laboja jumtu. Viņi palūdza uztaisīt bildi ar viņiem, un mums ejot prom vēl dzirdējām viņu nobļaujoties.... "Heil Hitler"... Tālāk sastapām 3 bērnus, kurus padarījām laimīgus, jo nofotografējām un iedevām "hi-5" jeb "pieci". Viņi arī mums pārādīja ceļu uz tūristu cietokšņa daļu. Tur mūs gaidīja 2 meitenītes, kas mums itkā angliski izstāstīja cietokšņa vēsturi kā dzejoli, vien saprast īsti neko nevarēja. kamēr viena stāstīja, otra mēģināja teikt to pašu, bet saņēma dunku no pirmās. Tā teikt:"Nelien manā biznesā". Programmas nagla - jautājums Ingai:"Jesķ madam one lira?" Komentāri lieki. Bērni svešvalodas zin.
Protams, arī te bez sekotājiem neiztiek. Pie veikala gaidot meitenes, man pretī apsēdās turku meitene. Aizsmēķēja cigareti un klusēja. Sagaidīju meitenes un bridām lejup pa ielu. Nākamajā krustojumā apstājāmies un bijām nedaudz pārsteigti, kad jauniete pienāca klāt un teica:"I was just wandering - where are you from?" Tas, mani mīļie, saucās "folower"!
Kad pienāca krēsla, parkā izbraucām ar panorāmas ratu un tas bija vienkārši "waaaaaauuuu". Visur gaismas, viss skaists. Super.
Nākošā rītā pacēlām enkurus un laidām uz Safranbolu. Var pieminēt, ka Anita ieradās pēdējā brīdī.
par Safranbolu. UNESCO Pasaules cilvēces mantojuma pilsēta kopš 1994 gada. Nemaz pēc Turcijas neizskatās. Ēkas visas baltas, atgādina kādu Eiropas kalnu ciematu. Apmēram 2000 ēkas ir kā pieminekļi. Kā zināms viņi te bez UNESCO atļaujas sienā pat naglu nevar iesist. un Visapkārt kalni, kalni, kalni... Tiesa - ēkas nav vienīgais iemesls kāpēc vieta ir slavena. Šī ir viena no retajām vietām pasaulē (Ja ne vienīgā!!!), kur aug safrāns. nenormāli dārga garšviela. Kilograms maksā 10000 dolāru.
Par vietu tas būtu viss. Tātad te noritēja vidutermiņa apmācības. Kopā bijām ja nemaldos 21, tajā skaitā 6 no Gaziantepas, kā arī kopā 3 latvieši. Nu jā - bija patiešām jauki. pirmās dienas vakarā man bija pāri 38 tepmeratūra un klepus sākās, no kura vaļā neesmu ticis vēl tagad. Citādā ziņā - super. Latvieši veiksmīgi iemācījām turkam dažas frāzes latviski. Piemēram - "Es dzīvoju Turcijā", "Trakais trusis", "Šņabis ir?" "Ielej man glāzē sņabi", "Nu kas, tev žēl?". Stambulietis un Inga iemācīja arī nelabas lietas. *pilnā nopietnībā* Klausies, klausies, *paņemot rokās ūdens pudeli* paņem ūdeni *žestikulējot it kā raidot prom* ej ej ej ej ej un nomazgā savu pakaļu. Un pēc tam arī:"Paņem ūdeni, un ejam visi mazgāt manu pakaļu". Viņš pat saprata, kā pielietot valodu, tiesa - ne visai jaukā veidā, Labā lieta - smieklu deva garantēta. Kas lika aizdomāties? Viņš trīs dienās iemācījās vairāk latviešu valodu, kā ntie krievvalodīgie desmitgadēs...
Protams pienāca pēdējā diena, kad atgriezos mājās Gaziantepā. Piektdien veiksmīgi aiznesu labot kameru. Par displeja maiņu nāksies maksāt 85 liras, lai arī iepriekš bija runa par 70. 85 liras- apmēram 30 lati. Piecietīšu. Tā kā Artioms mājās pārradās vien svētdienas rītā, sestdienu izmantoju kārtīgai dzīvokļa tīrīšanai. rezultātā viss ir tīrs, priekšnams neizskatās kā noliktava, virtuves plauktos ir vairāk kārtības, dzīvojamā izstaba rada lielāku māju sajūtu. Sestdien sāku iznīcināt 2kg mandarīnu, kuru kopējā cena bija apmēram 50 santīmi. Tā viņi te maksā.
Svētdiena. Eh, laba diena. pusdienās kartupeļi ar sīpoliem un tomātu, vakarā pankūkas ar medu un piparmētru tēja. Gluži kā mājās un viss paša gatavots. Tā ka dzīve ir nedaudz gaišāka.
Ak jā - ir cerība, ka rīt beidzot sāksies aktīvs darbs.

Atpakaļ no Antālijas

Mīļā Ieva

Atceries, pirms nedēļas rakstīju, ka gaidāmā brauciena reitings ir 5 no 5. Patiesībā Te ir jāatdala laika ar citiem brīvprātīgajiem vērtējums no hoteļa un tādu lietu vērtējuma.
Tad nu tā. Pēc 14 garām stundām ieradāmies Antālijā, kur hotelī bijā vieni no pirmajiem. Pirms mums bija vien 2 latvieši un 1 igaunis. Kopā brīvprātīgo skaits bija apmēram 57. Te nu var dažus interesantus faktus pielikt.. Visplašāk pārstāvētās nācijas bija V ācija, Itālija un....Latvija. Visplašāk pārstāvētā pilsēta - mana Gaziantepa. 3 garākie cilvēki apmācībās bija 3 latviešu džeki. 2 no labākā izskata meitenēm bija latvietes un 1 igauniete. No visiem brīvprātīgajiem, aks tur bija sanāca, ka vistuvāk manai dzīvesvietai dzīvo Igauniete nevis kāds no latviešiem. Vienīgie 3 cilvēki, kas pamatīga negaisa laikā sēdēja nevis eksluzīvā restorānā, bet lēkāja pa peļķēm bija 3 latvieši. Un vispār - Latvija, Igaunija un Lietuva rullē ^^.

1. diena
Ierodamies viesnīcā, kur saņemam dzeltenās aproces, kas norāda, ka mums viss izņemot alkoholu ir par velti. Nu tas arī nozīmēja, ka kārtīgie pieēsties varēja. Visu dienu pavadam pie jūras (kas priekš manis bjia silta, bet priekš moldāva, brita un itālietēm pavēsa). Varkarā ar šo kompāniju dodamies vakariņās uz krodziņu pilsētā (jo nebijām informēti, ka tyajā milzīgajā hoteļa kompleksā ir vieta, kur paēst vakariņas par velti). Protams, veiksmīgi nokavējam tikšanās sākumu un ierodamies pēdējie. Principā tad arī bija via iepazīšanās un tā. Pēc tā pasākuma daļa devās uz čučām noguruma dēļ, bet daļa (ieskaitot mani) uz diskotēku. Pēc diskotēkas vēl nopeldējāmies sāļajā baseinā un devāmies uz čučām. Istabā vēlāk iegāzās arī dusmīgs piedzēries brits, kurš pēkšņi apvainoja mani un moldāvu, ka mēs visu laiku runājot krieviski, lai viņš nesaprastu. Tas gan ir visai dīvaini, jo nekā tāda nav. Reizēm moldāvs mēģina viņam krieviski uzlikt un tad es mēģinu britu aizstāvēt, jo viņu abu savstarpējā nepatika tā kā uz stereotipiem balstīta. No rīta situāciju izdev;as atrisināt, vismaz starp mani un britu, Moldāvs gan spītīgi uzstāja, ka viņam ar britu nav ko runāt, bet, laikam jau viņi ar visu nokārtoja savā starpā.

2. diena
Sākās apmācības, mums stāsta par Turciju, par attieksmi EVS laikā un tādām lietām. Principā diezgan interesanti. Tiesa, garās runās neizplūdīšu. Varu vēl pieminēt, ka bija iespēja pārmīt vāru ar Nacionālās aģentūras šefu. Moldāvs to arī izdarīja. Bet nu salīdzinot ar citiem mūsu problēmas ir tīrais sīkums. Vakarā ar pacmit brīvprātīgajiem aizgājām ārā uz kafejnīcu. Pēc tam doma bija iet uz disko, bet tā atkal bija pagalam draņķīga tā ka devos pie miera.

3. diena
Turpinās apmācības. Dabonam interesantu informāciju par Turciju, arī viktorīna ietiplst komplektā. Uzvarētāju grupa dabūja buteli vīna. Vakarā skatāmies filmu "one day in europe", kas izrādās diezgan smieklīga un ir vērts noskatīties. Pēc tam mana pāris cilvēku organizēšana iet ārā uz kafejnīcu izvērsās par 25 cilvēku grupu. patīkamā gaisotnē nosponsorējam vienu kafejnīcu, uzspēlējam tavlu (backgamon) un pēčāk ar milzīgo latvieti, vācieti ar afro un mūsu britu ejam peldēt baseinā, kur tumsā mainas gaismas. Pelde vienkārši ideāla un vienīgias, ko pēc tam spēju darīt bija likties gulēt.

4. diena
Konfliksituāciju risināšana un... Ekskursija pa Antāliju. Bijām pie viena ūdenskrituma, kas izrādās ir lielākais ūdenskritums pasaulē, kas krīt taisni jūrā. Bariņš nokāpām lejā pa klinti (pa klintīs izcirstiem kāpšļiem, samērā ekstrēmi). Bariņā 2 latvieši, 2 igauņi, poliete, brits un moldāvs. Pārējie noraustījās un paši vainīgi. Tas ko no augšas varēja redzēt ir štrunts, salīdzinot ar skatu no lejas, Būs arī bildes - aizpildīšu pēdējas vietas galerijā. Nesūdzēšos par pāris vietām galerijā, jo pašam konts beidzies, *slēptā reklāma*. Pēčāk devāmies uz vecpilsētu. Tiku pareizajā komānija, kas pusstundu Antāliju apskatīja no jūras. pusstunda par 5 lirām no cilvēka. Tajā pašā laikā no pāris krieviem pan''ema 10 un pat 20 liras par to pašu braucienu :D .Brauciens bija superīgs, pabraucām zem ūdenskrituma, iebraucām alā un vēl un vēl. Gan jau bildes būs.
Tālāk ceļš veda uz vecu vecu pilsētu sauktu par Pergi. Romiešu celta un ļoti ļoti interesanta. protams, ka tagad neviens tur nedzīvo. Palikušas vien drupas un majestātiska kolonnas. To tiešām ir vērts redzēt. Pēc tam apmeklējām vēl vienu ūdenskritumu, zem kura bija iespēja ieiet un apskatīt no otras puses (iekšpuses) Pamatīgās alu sistēmas dēļ. Skaisti.
Pēdējais pieturas punkts - ekskluzīvs restorāns, kur ēdiens nebija gards salīdzinot ar Gaziantepu. labākā pasākuma daļa - 3 latvieši, kas negaisa laikā pa peļķēm lēkā, kamēr pārējie pūst restorānā.
Naktī uzrīkojam baseina ballīti, jau minētajā baseinā, tikai ar vairāk cilvēkiem. Nu tas nudien bija ļoti ļoti jautri un domājams paliks atmiņā uz ilgu laiku.

5. diena
Informācija par Youth pass kā arī visu apmācību novērtēšana. 12os tiekam izsviesti no istabām, bet laiku līdz transportam uz māju pilsētām varam pavadīt hotelī. To arī daram. Ar vienu no latviešu cāļiem, britu, turku treneri un zviedru meiteni spēlējam ļoti brutālu ūdenspolo bez noteikumiem. No ļoti jautra un traumējoša padarīšana :D Pēdējo stundu pavadām spa centrā, kur 40 dolāru vietā par masāžu samaksājam neko, jo esam nodibinājuši draudzību ar pareizajiem cilvēkiem. Vēl aziejam uz saunu, tvaika istabu, baseinu un nedaudz džakūzī. Tad jau arī jādodas prom. Gandrīz nokavējam autobusu uz Gaziantepu, jo izr;ad;as autobuss uz autoostu iet pusotru stundu un izlaiž apmēram 500 metrus no autoostas. Tad nu arī skrējām, bet paspējām. Šoreiz 14 stundas autobusā bija vieglākas, jo visu šo laiku nogulēju. 10os esam pilsētā un te nu es esmu - rakstu jums pasaciņu.

Hotelis
Istaba - 4 no 5. Divvietīgajā eistabā bijām spiesti dzīvot 3, kaut gan tā it kā nevajadzēja būt. Moldāvs gulēja uz saliekamš gultas.
Ēdiens - 3.5 no 5 daudz, dažāds, negaršīgs. Gaļu viņi ne līdz galam tur mēdza izcept. Daudzi brīvprātīgie ēdiena dēļ iedzīvojās vēderproblēmās. Protams šķīvji ar ļoti bieži bija ne līdz galam nomazgāta, kas jau diezgan pamatīgi sabojāja apetīti. Pluss, ka vrāj ēst cik lien, ja izdevās atrast kaut ko puslīdz garšīgu.
Diskotēkas - 2 no 5 mūzika visās veināda un draņķīga. Latvijā kurš katrs labāku uzliktu
Spa centrs - 5 no 5 ļoti patīkams. Nožēloju, ka nepavadīju tur vairāk laika
Apkalpojošais personāls - 3.5 no 5 runā krieviski, nedaudz vāciski, protams, turciski, knapi spēj salikt kopā 2 vārdus angliski. Pret brīvprātīgajiem izturējās apmēram ar tādu attieksmi "ko jūs gribat, paši nemaksājat, par jums maksā nacionālā aģentūra, tā ka nepīkstat'" Taisnība tur protams ir, bet tas vien mūs par suņiem nepadara.
Citi tūristi - pilns ar krieviem, daudz vāciešu. Krievu tūristi pārsvarā izcēlās ar nekulturālu lamāšanos un ļoti kritisku attieksmi pret katru sīkumu.
Citi brīvprātīgie - superīgie cilvēki. Visi apmainījāmies ar kontaktiem, tā ka tagad var visi ceļot zinot, ka būs kur palikt pa nakti.
Tātad hotelis izspiež 3.5 no 5
Bet nu nesūdzos - laiks tika pavadīts labi, bet Antālijas man nepietrūks. Man pietrūks to foršo cilvēku. Tiesa, daļu no viņiem satikšu vidustermiņa apmācībās janvārī.

Atā

P.s. Manu kameru salabos apmēram par 30 latiem, kas ir samērā lēti
p.p.s. Trešdien brits brauc mājās, man viņa pietrūks.
p.p.p.s. ceturtdien atnāca īsziņa, ka mans telefons tiks bloķēts, tādēļ pirmdien piereģistrēšu Latvijas telfonu Turcijā uz 4 mēnešiem, lai izvairītos no tā, un dzīvošu ar to simkarti
p.p.p.s. Šodien 2os tikšanās ar vietējiem brīvprātīgajiem, kas (es ļoti ceru) būs mūsu kolēģi