Esmu es melis, jā. Un man mazdrusciņa kauns par to. Vispār man jau ir apnicis melot un izlikties. Nu piemēram laikam būs jābeidz izlikties, ka man patīk runāt citiem aiz muguras. Nu nepatīk man tā štelle, nav smuki tā darīt.
Vēl kādu laiku es izbaudīju turku uzmanību, kas vērsta pret mani. Ar laiku tā uzmanība sāka apnikt, bet turpināju saglabāt iespaidu, ka to izbaudu, ar mākslotu skaudību sakot, ka žēl, ka citi ārzemnieki dabū vairāk uzmanības kā es. Kamdēļ? Interesanti vērot cilvēku reakcijas uz šādām izdarībām. Bet nu šī samākslotība man jau ir apnikusi, bet neticēs jau neviens, ka man tas tiešām netīk.
Eh, pēkšņi ienāca prātā, ka viens gudrs vīrs ir teicis:"Kamēr manis nav klāt, viņi mani var pat nogalināt". Daļēji var sasaistīt ar jau uzrakstīto, ja nē - tad uzskatiet, ka tas te ir ne pa tēmu.
Turpinu cītīgi attīstīt savus mindfucking skilus - ja mani mēģina sāpināt ar vārdiem, tad es par atbildi vismaz pačakarēju prātu ar "spamu" jeb pilnīgi nederīgiem tekstiem. Apmulsums cilvēku sejās garantēts.
Vispaŗ es jūtos ideāli un šobrīd šķiet, ka manu garīgo nekas nevar sabojāt, jo ķibeles ap darbu vairs neņemu par pilnu. Tagad mums ir citi emo un man prieks par viņiem. Līdzjūtības nav. Galu galā pasaulē ir daudz lietu apr ko priecāties. Par to, ka debesis ir zilas, par to, ka esmu vesels. Arī par to, ka dzīvot ir ellīgi forši.
nu re, esmu uzrakstījis ellīgi nesakarīgu ierakstu, ar ārkārtīgi dziļu domu. Patiesībā būtu bijis vienkāršāk, ja šo visu izklāstītu plašāk nevis paŗis teikumos, bet tik daudz laika nav. Savējie tā kā ta'vai nu sapratīs vai uzzinās
Visu labiņu, tiekamies pēc 35 dienām ^^
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru